Lestenes laukos 1944. gada rudenī un 1945. gada ziemā spindzināja lodes. Daudzi gāja bojā, bet vidzemnieks Kārlis Vārna tika ievainots. Kopš tā laika sevi sauc par Pūrenieku.

Kārļa dēls stāsta, ka tēvam daudzkārt esot paveicies arī garajos padomju gados.

Jānis Vārna: “Padomju virsnieks, labā omā būdams, iespiež pasē zīmogu. Un tā ir tēva lielākā veiksme. Viņam ir brīvvalsts laika pase, kas principā leģionāriem tika atņemta.”

Lai pasargātu ģimeni, tēvs arī vēlāk nav pārcēlies uz dzimto Vidzemi. Māte par dēlu tā pa īstam uzzinājusi vien tad, kad teju kā kuriozs tā laika avīzē parādījies Kārļa foto. Arī dēls par tēva leģionāra gaitām uzzinājis vien Atmodas laikā. Tad arī Lestenē tiek izveidoti latviešu leģionāru Brāļu kapi, kuros ir vairāk nekā 500 kapu kopiņas, un plāksnītēs iegravēti vairāk nekā 20 000 kritušo puišu vārdi.

Pandēmijas dēļ jau otro reizi pasākums 16. martā netiek rīkots, tomēr jau kopš rīta cilvēki ierodas kapos, noliek ziedus un aizdedz svecītes.

Vairumam uzrunāto tuvi cilvēki bijuši abās frontes pusēs, bet cīnījās un savu dzīvību gan viņi atdeva par Latviju. Dažām ģimenēm līdzi arī bērni. ''Daugavas vanagiem'' gan tā ir pati sāpīgākā tēma, jo leģionāru skaits sarūk, bet jauniešu interese, viņuprāt, joprojām ir niecīga.

“Viņiem citas intereses ir, un tas ir bēdīgi. Mūsu paaudze vēl kaut cik, bet jauniešiem. Tiem, kuriem rados ir, tie patiešām savus vectēvus piemin, bet tā iet mazumā,” pauž “Daugavas vanagu” Tukuma nodaļas vadītājs Andris Kilēvics.

Cik leģionāru vēl ir starp mums, īsti neesot zināms, bet biedrībai ''Daugavas vanagi Latvijā'' esot zināmi ap trīsdesmit leģionāru, no kuriem divi ir Tukuma novadā.