600 miljoni eiro no Latvijas sirds Ukrainai

“Neviens nevar sagaidīt Ukrainas uzvaru. Lai tā notiktu, ir jādara vairāk, īpaši rietumu civilizācijai,” saka Reinis Pozņaks, kurš pirms diviem gadiem kara pirmajās dienās aicināja ziedot automašīnas un sūtīt tās Ukrainas aizstāvjiem uz fronti. Šajā laikā Ukrainā nogādātas jau vairāk nekā 2000 automašīnu, liela daļa no tām ir kaujas līniju tuvumā tik nepieciešamie apvidus spēkrati. 22 mēnešos kopš noziedzīgā Krievijas iebrukuma Ukrainā kopējā Latvijas palīdzība ukraiņiem sasniegusi 600 miljonus eiro, kas proporcionāli iedzīvotāju skaitam un daļai no valsts iekšzemes kopprodukta ir viena no lielākajām pasaulē. 

Latvieši līdz ar neizprovocētā Krievijas iebrukuma Ukrainā sākumu nostājās ukraiņu pusē, valsts Aizsardzības ministrija atdeva lielu daļu no militārajiem krājumiem, palīdzot Ukrainas armijai pretoties okupantiem. Līdz šim brīdim Latvijas palīdzības apjoms ieroču un militārā ekipējuma veidā sasniedzis vairāk nekā 380 miljonus eiro. 

Reinis Pozņaks kopā ar domubiedriem sociālajos tīklos pirms diviem gadiem februārī izplatīja aicinājumu ziedot apvidus automašīnas Ukrainas aizstāvjiem, uzreiz atsaucās vairāki desmiti. Tā sākās kustība “Tviterkonvojs”, kas Ukrainā līdz šim nogādājis 2166 automobiļus.  

“Mēs, Latvijas sabiedrība un arī Latvijas valsts, dara ļoti daudz savu iespēju robežās. Tas, ko varam darīt vairāk, aktīvāk “krist uz nerviem” rietumiem. Pirmkārt, pašai Eiropai ir jāgatavojas nopietnāk. Ir pagājuši divi gadi, bet joprojām nevar saražot, piemēram, munīciju pietiekamā daudzumā. Jo nauda, protams, ir ļoti labi, bet ar naudas paciņām ir grūti tikt galā ar tankiem. Arī ukraiņiem. Nauda, protams, ir vajadzīga kaut kādām valsts funkcijām, bet uzvarai ir vajadzīgi ieroči.”

-Vecmāmiņas ada zeķes un sūta uz fronti, bērni ziedo savu kabatas naudu Ukrainai, cilvēki kas ziedo automašīnas. Tas ir arī kaut kāds cilvēcības uzvaras gājiens Latvijā šobrīd.

-Jā, protams, ka tas ir arī cilvēcības uzvaras gājiens Latvijai. Un man personīgi tas vieš lielu optimismu arī kopumā par Latviju. Lai kā mēs ikdienā viens pret otru kašķētos par visādiem sīkumiem, kad ir īstas problēmas, mēs spējam kopā vienoties un iet cīņā.”

Smagie 20.gadsimta vēstures notikumi ļāva Latvijas iedzīvotājiem patiesi sajust, ko Ukrainai nozīmē cīnīties par savu brīvību. No pirmajām kara dienām stihiski sāka organizēt dažāda veida palīdzību – iesaistījās uzņēmumi, skolēni, pensionāri –, ikviens vēlējās sniegt ukraiņiem labāko, ko varēja dot.

Pagājušajā nedēļā Latviju apmeklēja Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. “Man liekas, ka viņš bija noguris. Man šķiet, ka tas nebija tādēļ, ka viņam tagad ir šī vizīte. Bet šie divi gadi, cīnoties par Ukrainu, pārliecinot politiķus, pārliecinot sabiedrību, galu galā kara laukā visu laiku ciešot zaudējumus. Ukraiņi cīnās vairākās frontēs vienlaikus. Man liekas, tāpēc ir tik svarīgi, ka mēs varam atbalstīt. Man šķiet, ka tas ir galvenais, ko viņš gribēja, kāpēc viņš ir atbraucis – vienkārši pateikt paldies par mūsu atbalstu. Jo īstenībā tādu pilnīgi simtprocentīgu draugu, kas gatavi visu dot, nemaz Ukrainai nav tik daudz,” saka žurnāla “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele.

Ja Latvija bija uzreiz gatava Ukrainai nodot savu labāko, modernāko ieroču sistēmas, lielā un bagātā Vācija sākumā bija gatava nosūtīt ukraiņiem tikai nestuves un bruņuvestes. Pasaulē arī šobrīd ne visur izprot, ar ko saskaras ukraiņi ik dienu. Nellija Ločmele: “Man šķiet, ka viena lieta, ko cilvēki nesaprot, runājot ar cilvēkiem, žurnālistiem no Indijas, Āfrikas, kuri saka – kā tad tā, sakaut Krieviju, vai tad tas vispār ir iespējams. Šī kara ietvaros sakaut Krieviju nozīmē, ka Krievija aizvācas no Ukrainas. Tas nenozīmē, ka Ukraina dosies sakaut Maskavu. Vienkārši, lai krievi aizvācas no Ukrainas un ļauj ukraiņiem būvēt savu valsti.”

Ukraina ir izturējusi gandrīz divus gadus ilgu, nepātrauktu krievu teroru pret tās iedzīvotājiem, pilsētu nolīdzināšanu līdz ar zemi. Cīņa ar absolūto ļaunumu turpinās arī šajās minūtēs. Reinis Pozņaks: “Īstenībā tie divi gadi ir tāds ir grūti aptverams laiks. Dzīvo no piektdienas uz piektdienu. Īstenībā šajā jaunajā gadā bija sajūta, ka ir gads. Bet, jā, ir divi. Neviens nevar sagaidīt uzvaru. Lai tā uzvara būtu, ir vairāk jādara. Sevišķi rietumu civilizācijai.” 

Ukrainai mēs varam katrs palīdzēt uzvarēt savā veidā – gan vecmāmiņa, kas Vecpiebalgā ada zeķes Ukrainas karavīriem un pēc tam sūta uz fronti, gan katra mēneša ziedojumi, gan arī, protams, valsts palīdzība. Un tā var būtarī brīvprātīgā karošana Ukrainas aizstāvju rindās. To dara vairāki desmiti mūsējo. Galvenais – Ukrainas uzvara, kas ātrāk vai vēlāk noteikti atnāks.


Foto: Evija Trifanova/LETA