Valmierietes Martas Ādamsones enerģiju var apbrīnot ne tikai viņas vienaudži, bet arī gados jauni cilvēki. Lai arī cienījams vecums – 83 gadi –, viņa aktīvi sporto un piedalās sacensībās. Savā vecuma grupā daudzās sporta disciplīnās viņai ir pat labākie rezultāti pasaules līmenī.

Uz mūsu tikšanos Marta Adamsone ierodas nūjojot, un tikšanās vieta nav izraudzīta nejauši – pie Dzelzīša, jo mežs pie Dzelzs tilta ir savā ziņā viņas stadions, bet tas, ka ir vēlme arī vēl cienījamos gados sportot, nākot jau no bērnības. “Pēckara laikā mūsu ģimene iegāja kolhozā. Es tad biju maza meitene un vajadzēja iet strādāt, palīdzēt mammai. Zirgam aiz muguras gan ecēju, gan pederēju, gan rullēju. Visu darīju. Tur tad man radās tas fiziskais spēks.”

Par sevi Marta saka, ka nav tāda sporta veida, izņemot šahu, kurā viņa nebūtu izmēģinājusi spēkus. To apliecina arī Martas līdzi paņemtie foto. “Valmierai vajadzēja, un es biju tā, kas nekad neatteica. Parasti jau atrunājas – es jau nevaru, neprotu… Man prasa – jā, es mēģināšu! Tā aizgāja. Vajadzēja rokas bumbu spēlēt, mēs spēlējām rokas bumbu, vajadzēja futbolā vārtos stāvēt – arī to es izmēģināju! Pagaidām jau, godīgi sakot, savā vecuma grupā es visur vinnēju.”

Marta Ādamsone var teikt, ka ir arī badmintona aizsācēja Valmierā, vēl pat ne tik sen viņa bija badmintona komandas trenere, bet savos 70 gados viņa bija vēl sporta skolotāja Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā. “Es vēl pēdējā mācību gadā 7. klases puikām, kas nevarēja uztaisīt stāju uz galvas, parādīju, kā viņiem jātaisa, pēc tam bija mutes ciet. Bija skaidrs, ka viņiem arī tas jādara!”

Sportots tiek arī tagad. Šobrīd savā vecuma grupā viņai ir vieni no labākajiem rezultātiem pasaulē. “Rezultātus, ko republika iesūta, apkopo Amerikā. Pagājušajā gadā es visās trijās disciplīnās – lodē, diskā un šķēpā – biju pirmā pasaulē. Pasaulē jau nekautrējas no tā, kāds tu esi. To mēs arī redzējām, kad aizbraucām uz Roterdamu, uz peldēšanas sacensībām. Redzējām, kā tantuki mierīgi ar prieku iet, nopeld. Pat tērpi sašūti, mēs jau kaunamies. Pirmais ir jādabū, lai cilvēki kustas. Tas ir pirmais nosacījums, neko vairāk jau nevajag. ja viņš kustēsies, būs vesels, dzīvespriecīgs, viņam patiks dzīve.”

Bez sportošanas Martas vaļasprieks ir ceļošana. “Tas ir mans hobijs, tur neko nevar darīt. Es teikšu – puspasauli esmu apbraukusi. Taizeme, Jaunzēlande, Singapūra un Malagu salas, Lieldienu salas un Ugunszeme. Nevar jau visu pat nosaukt!”

Lai arī sportā izcīnītas daudzas uzvaras, tomēr kā savu galveno dzīves sasniegumu Marta vērtē savu ģimeni. :Es esmu laimīgs cilvēks. Trīs bērni izaudzināti, četri mazbērni, divas mazmazmeitiņas, būs vēl divi mazmazdēliņi. Viens janvārī un viens martā. Ko vairāk vajag cilvēkam! Tā ir tā mana bagātība, kas liek dzīvot.”

Šogad aprit sešdesmit gadi, kopš Marta Ādamsone sportā nesusi Valmieras vārdu. Sagaidot valsts svētkus, viņas devums novērtēts ar apbalvojumu – novada “Goda pilsonis”.