Džordžs Koreija Reiksa (Jorge Correia Reixa) uzauga Rietumāfrikā, Gvinejas-Bisavas Republikā. Jau kopš mazotnes puisis trenējās futbolā un sapņoja par profesionāla sportista karjeru. Pieaugot gan kļuvis skaidrs, ka dzimtene nebūs tā vieta, kur šo sapni realizēt. 

Džordžs Koreija Reiksa (Jorge Correia Reixa): “Āfrikā ir ļoti daudz labu futbolistu, bet tur nav iespēju. Neviens arī nedodas uz Āfriku, lai šos sportistus ieraudzītu, viņiem nav iespēju sevi pierādīt. Jaunieši ļoti labi spēlē, bet katram pašam par sevi jācīnās. Neviens nepalīdz. Lai es varētu trenēties, pēc skolas devos strādāt. Un, ja tu esi, piemēram, guvis traumas, domā pats, ko darīt. Tas ir liels izaicinājums daudziem.” 

Nu jau piecus mēnešus Džordžs ir futbola kluba “Priekuļi” komandas sastāvā. Latvijā viņš ieradās, neko nezinādams par šo valsti, taču pirmie iespaidi bijuši pozitīvi. Latviju vīrietis raksturo divos vārdos - lieliska zeme. 

“Kad ierados Latvijā, bija janvāris. Bija ļoti vējains, tagad ir labāk. Man patīk Latvijas klimats, īpaši man patīk, ka šī zeme ir zaļa, klusa, mierīga. Visvairāk Latvijā mani pārsteidza te esošie sporta kompleksi, skaistā daba. Man patīk, ka šī valsts nav pārapdzīvota, tu vari elpot svaigu gaisu, te ir miers, mīlu klusas vietas. Es vienmēr esmu dzīvojis laukos, un man ir tā - “hei, es te jūtos, kā mājās”."

Tagad Džordžs dzīvo Priekuļos, kur īrē dzīvokli. Viņa ikdiena šeit saistās praktiski tikai ar futbolu - ja puisis nav laukumā, tad savā dzīvoklī viņš studē sporta menedžmentu, jo vēlas kļūt par treneri. Vīrietis stāsta, ka iedzīvoties Latvijā bijis ļoti viegli, cilvēki te ir atvērti, laipni un draudzīgi. Ar negatīvu sabiedrības attieksmi neesot nācies saskarties, bet to Džordžs piedzīvojis, spēlējot futbolu citviet Eiropā.  

“Esmu saskāries ar rasistisku attieksmi, bet ne Latvijā. Kad spēlēju futbolu Polijā, dažiem zēniem nepatika, ka esmu citādas ādas krāsas, viņi lika par to manīt. Latvijā ir citādāk, jo cilvēki te runā angļu valodā, ir daudz vieglāk komunicēt. Latvieši pret mani ir draudzīgāki, nekā poļi. Latviešiem patīk runāt. Ja eju pa ielu, cilvēki labprāt saka “sveiks”, bet Polijā tā bieži nenotika. Cilvēki šeit nāk un saka “čau, kā tev iet, vai šodien labi jūties?” Tas ir brīnišķīgi. Latvieši ir jauki, un te ir tik daudz iespēju, par ko vietēji varbūt ir piemirsuši.” 

Tieši šo iespēju dēļ Džordžs ir Latvijā, un mērķi šeit viņam lieli. Par savu misiju vīrietis uzskata ne tikai rezultatīvu sniegumu laukumā, bet arī ieguldījumu sporta kluba attīstībā. Džordžs uzsver, cik būtiski radīt tādus apstākļus, lai talantīgajiem sportistiem ir iespēja izaugt līdz lielajam futbolam. 

“Mēģināsim tikt pirmajā līgā. Mums var būt ļoti daudzi meistarīgi spēlētāji. Jādod viņiem iespēja. Šajā reģionā daudzas komandas nespēlē pirmajā līgā. Mums ir daudz priekšrocību, labi treniņu apstākļi, iespējas, lai to panāktu. Mēs to varam. Varbūt nākotnē varam piesaistīt arī sponsorus, lai attīstītu, paplašinātu komandu. Tas, ko redzu šeit, ka spēlētajiem nav iespēju izsisties. Šī ir ļoti, ļoti liela problēma. Nav daudz latviešu, kas spēlētu ārzemēs. Ir jāmeklē vairāk iespēju. Ja klubi un līga kļūst spēcīgāka, spēlētājiem ir daudz vairāk iespēju ārpus valsts. Futbolistam ir jābūt motivētam, jādod ticība, ka viņš var izaugt līdz lielajam futbolam.” 

Džordžs uzskata, ka Latvijā integrēties var ikviens, un tas nav sarežģīti, ja esi ieradies ar konkrētu mērķi. Viņaprāt, visu nosaka cilvēka personība, mērķtiecība, prasme saredzēt un izmantot iespējas. 

“Visi var integrēties visur. Cilvēki no Eiropas pat dodas uz Āfriku, jo tur saredz iespējas. Cilvēki Āfrikā varbūt tās paši neredz, bet eiropieši tur lieliski integrējas un dzīvo. Tas viss ir atkarīgs no katra paša, no mērķa, kas ir cilvēkam, kad viņš ierodas šeit. Arī izglītībai un kvalifikācijai ir nozīme. Ja tev ir laba izglītība, vari šeit dzīvot, attīstīties, varbūt pat nodibināt uzņēmumu. Latvijā ir viegli dzīvot. Iebraucējam ir grūtības tad, ja nav ienākumu. Ja tev nav darba, biznesa, tad ir sarežģīti. Man viss ir labi, te ir jauki cilvēki, un šī lieliska vieta, kur dzīvot.” 

Džordžs vēlas dzīvot Latvijā, trenēt futbolistus un vadīt futbola klubu. Tuvākajā nākotnē vīrietis apsver iespēju uzsākt arī latviešu valodas apmācību, jo tas pavērtu vēl plašākas iespējas. Šeit viņš jūtas piederīgs un smej, ka, iespējams, nākotnē to apliecinās arī ieraksts pasē.