Ojārs ir cilvēks, kurš dzīvo šodien, jo viņam vissvarīgākā ir tagadne un tad nākotne, kas ir divu dienu robežās, jo jau drīz pat vien tā var arī beigties. “To būtu iesējams pielīdzināt ar vienu angļu teicienu. “Time is gone” jeb laiks ir aizgājis,” Ojārs min raidījumā. Viņš ir cilvēks, kurš izdomās dažādus risinājumus un atrisinājumus situācijām tā, lai viņam būtu pa prātam.

Klavieres ir bijušas pirmās, ko savā bērnībā Ojārs dzirdējis visvairāk, jo viņa mamma tās nopirkusi par savu pirmo naudu, neskatoties uz to, ka pati ar vecāmammu gulējušas uz dēļu grīdas un matračiem, vai arī mājās pat nebija neviena kastroļa un pannas, kur gatavot ēst. 

Ojārs bija pārsteigts, ka viņa mamma jau tajos laikos zināja, ka pastāv daudzas citas vērtības dzīvē, kā tikai galds, krēsls un apģērbs. Piecarpus gados viņš tika piesēdināts pie klavierēm, par kurām raidījumā “Manas bērnības atmiņas” izteicās: “Ak dies, es tās ienīdu! Es tās vienkārši ienīdu. Kad spēlējās ārā un pagalmā, brauca ar riteņiem, ar kaķenēm šāva putnus, es, protams, spēlēju klavieres.” 

Jau no sešiem gadiem Ojārs sāka doties uz mūzikas skolu, kurā neko tā arī neiemācījās. Mājās trenējoties, kamēr mamma bijusi darbā, spēlēja vecmammai pēc dzirdes dažādus skaņdarbus, gan Raimonda Paula skaņdarbus, gan “Bītlu”, kurus mūzikas skolā nemācīja, tādējādi mazliet šmaucoties. 

Klavieres un klavierspēle Ojāram ir kā liela bērnības trauma, jo viņam tās ļoti riebjas. Kad izdevās pabeigt mūzikas skolu, klavieres vispār nespēlēja, jo nevēlējās tās redzēt. Bet tagad atzīst, ka, to visu aizmirstot, pa reizēm esot viens, uzspēlē. Tās atrodas viņa darba kabinetā kā vienīgā lieta, kas palikusi no vecākiem. 

Foto: Paula Čurkste/LETA