Nekur vēl nebija redzēts, tā garša sagādāja vilšanos; vienas no pirmām rotaļlietām - gumijas vai papīra lellītes; citā ģimenē ar skaidām pildīts lācis, kas palicis ar vienu kāju; komunālo dzīvokļu šaurība un stāsti par laiku, kad modē nāca krimplēna apģērbs. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izveidojis digitālu platformu “Gadsimta stāsti”, lai ar sabiedrības līdzdalību dokumentētu liecības par aptuveni pēdējo 70 gadu cilvēku ikdienas dzīvi Latvijā.
Augļu stendi lielveikalos ikdienu ir pārpildīti dažādiem eksotiskiem augļiem. Mūsdienās tas šķiet pašsaprotami, bet bija laiks, kad, piemēram, banāns bija kas neredzēts. Tā pirmā reize, kad bija iespēja to nogaršot, ne vienam vien izrādās sagādāja vilšanos.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja digitālajā platformā “Gadsimta stāsti” kāds Jānis raksta, ka savu pirmo banānu atceras 1980. gadā, kad skolas laikā bija brauciens uz Krimu. Tas bija arī Maskavas olimpisko spēļu laiks. Tās norisinājās Minskā un Kijevā, kas bija slēgtas, tāpēc maršruts tika mainīts, atpakaļ ceļā braukuši pa Austrumukrainu caur Smolensku un tur veikalā bija banāni. Jānis atceras: “Garšoja nu tā - viduvēji, pārāk liela sajūsma nebija, bet bija apziņa, ka esi ēdis banānu un zini, kā tas garšo. Pēc tam vēl daudzus gadus banāni netika baudīti.”
Arī kāda sieviete vārdā Guna padalījusies ar savām atmiņām, savu pirmo banānu atceras no 80. gadiem. Gaidījusi to kā delikatesi, bet atmiņās tas palicis kā nekas sevišķs. Tajā laikā tie tirgoti nevis gatavi, bet zaļi. “Garša radīja vilšanos. Nezinājām, kur un cik ilgi gatavināt. Nezini, kas tas tāds ir. Nekur vēl nebija redzēts.”
Citi par savu pirmo nogaršoto banānu raksta - bija ciets, glums, ziepju garšai līdzīgs, nezināja, ka tam jābūt dzeltenam, tāpēc ēsts zaļš, tas bijis rūgts un “savilcis visu muti”. Cilvēki dalījušies arī ar citiem atmiņu stāstiem par savu ikdienu padomju gados. Projekta “Gadsimta stāsti” idejas autore ReTV stāsta, tā kā arī pati veikusi intervijas, ko pievienot platformai, vislabāk prātā saglabājušies stāsti par komunālajiem dzīvokļiem. “Tie stāsti, kas tur ir, ir vienkārši fantastiski par tiem dzīves apstākļiem, par tām kaimiņu attiecībām, kam cilvēki gājuši cauri. Tad tiešām ir sajūta, ka nekad to vairs negribētos,” stāsta Ieva Pīgozne, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētniece.
Tēmas, par kurām cilvēki var dalīties atmiņās, ir dažādas: mājokļa, veselības, higiēnas, darba, atpūtas, apģērba un citas. Projekts ir kā mūsdienīgs turpinājums savulaik 19., 20. gadsimta klasiskai etnogrāfisko materiālu vākšanas metodei - izbraukšanai lauku darbos, tā saucamajās ekspedīcijas, kad cilvēki intervēti, zīmēti, fotografēti klātienē. Pēdējos gados šādas ekspedīcijas vairs nenotiek tādā apjomā, un platforma ir iespēja pašiem dalīties savos stāstos un atmiņās. Latvijas Nacionālais vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Kalna: “Galvenokārt tie glabāsies platformā, būs lasāmi digitāli. Viss, kas ir pievienots, ir arī publiski lasāms, bet noteiktā regularitātē atlasīsim arī tās anketas, kuras mēs izdrukāsim un glabāsim papīra formātā, ņemsim arī muzeja krājumā. Viss, ko iesūtīsiet, saglabāsies arī nākamām paaudzēm.”
Doma arī stāstus izmantot pētījumiem vai izstādēm. Šobrīd muzejs īpaši gaida un vāc stāstus par krimplēna apģērbu, jo aprīļa beigās plānojas arī izstāde “Krimplēnmānija” par krimplēna audumu un apģērbu Latvijā 60., 70.gados.
