Lībieši jaunu gadu sāk nevis 1. janvārī, bet pavasarī – dienā, kad viņi aicina putnus mosties un celties augšā. Bet šogad ar dziesmu par tšītšor jeb čičorputniem ieskandināta Lībiešu mantojuma diena jeb viens no centrālajiem Lībiešu mantojuma gada notikumiem.

Vieta, kur satiekas divas jūras – Dižjūra un Mazjūra –, šogad Talsu novadā vienīgā, kur modina putnus. Taču pirmo reizi Ziemeļkurzemes krastam pievienojas daudzas citas vietas Latvijā. Lībieši tic, ka putni rudenī nevis aizlido uz siltajām zemēm, bet ziemu pārlaiž jūras, upes vai ezera dibenā. “Ilgu ziemu esat gulējuši, nu ir laiks augšā celties. Tātad laiks ir pavasarim. Laiks ir jaunai dzīvībai, jaunam gadam sākties,” saka Dzintra Tauniņa, ansambļa “Laula” vadītāja.

Putnu modināšanas dziesma aicina atgriezties vislabākajā zemē – pie treknākajām butēm, labākajiem meža zvēriem, čaklākajām meitām un labākajiem puišiem. Un ar krāsainiem diegiem un skaidām tiek rotāta eglīte – mūžīgās dzīvības simbols. Tauniņa: “Parādīt īpašo vietu tiem putniņiem – lūk, šeit, nāciet šeit! Tāpēc arī cienasta drupačiņas mēs beram uz eglītes zariem – arī kā pastiprinošu aicinājumu: “Nāciet šeit!””

Saulainā nedēļa Kolkas ragā noslēdzās ar lietu un miglu, šķita, ka pat daba apvij lībiešu tradīciju ar mistiskumu. SIA “Kolkasrags” direktors Jānis Dambītis: “Ir tāds sakāmais – migla, tas ir Dieviņš, kas pa zemi staigā. Un ja mēs to sasaistām kopā ar lībisko, ka putni atnes mūsu senču garus, mūsu senču dvēseles, lai viņi var visās jaukajās vasaras izrīcībās būt kopā ar mums, tad tas tā ļoti jauki sasaucas kopā.”

Dziedot un ejot rotaļās, tiešām tā saulīte uzspīdēja, bija tā pavasara sajūta... Gaišāks kļuva, putni arī pamodās – vesels kāsis tur bija debess jumā,” stāsta Līga Birzniece, pasākuma apmeklētāja.

Ar putnu modināšanu lībieši sāk ik pavasari, bet šogad tradīcijai plašākai un redzamākai ļauj kļūt Lībiešu mantojuma gads. Lībieši uzskata, ka viņiem jābūt kā brīdinājumam latviešiem, cik ātri tauta un valoda var izzust. Tauniņa: “Mēs taču esam tik maza tauta. Un, strādājot skolā, es piedzīvoju arī šeit pat Kolkā (es nestrādāju Rīgas centra skolā, es strādāju Kolkā), bērni savā starpā sarunājas angliski. Mēs zaudējam kaut ko tik ļoti būtisku šodien, šeit un tagad.”

Dambītis: “Ļoti priecājos, ka arvien vairāk un vairāk lībiskās tradīcijas iedzīvojas, mēs katrs sevī varam apjaust, izpētīt un izjust lībiskās saknes un tradīcijas.”

Lībiešu mantojuma gads sasaucas arī ar lībiešu zaļi balti zilā karoga simtgadi, tāpēc karogi šobrīd pacelti daudzās Latvijas pašvaldībās, kuras apzinās savas lībiskās saknes.