Ja esmu bērns, kurš tikko izņemts no ģimenes, kur es nonākšu? Iestādē, aizbildnībā vai audžuģimenē? Šodien, 21. gadsimta Latvijā, atbildi sniegt droši nevar neviens, lai gan valsts politika nosaka kāda aprūpe vislabāk atbilst bērna interesēm.
Nereti bērni pāris gadu laikā nomaina vairākas mājas vai ģimenes, kur viņi iedzīvojas, iemīl pagaidu vecākus, bet tad sāpīga kārtējā šķiršanās. Statistika liecina, ka katrs trešais tiek pārvietots. “Par veiksmes stāstiem mēs varētu runāt, izejot no tā, kādā ārpusģimenes aprūpes formā viņi ir bijuši. (..) Man savā darbā ilgstoši esot gan kā audžumammai, gan vadot atbalsta centru, gan vadot profesionālo audžuģimeņu apvienību, gan darbojoties Bērnu labklājības tīklā, tas mūsu secinājums ir diezgan tāds vienāds visām organizācijām – bērni ļoti staigā pa tām aprūpes formām,” atzīst Ārija Martukāne, Latvijas Bērnu labklājības tīkla pārstāve.
“Daudzas ģimenes ir gatavas uzņemt tieši mazus bērnus, dažiem ir vieglāk ar maziem bērniem, citi uzskata, ka bērns pa šiem gadiem nav saņēmis tādu lielu traumu, līdz ar to ir iespēja labāk tikt galā ar bērnu, taču diemžēl lielāki bērni paliek, tā teikt, aiz borta,” saka Lilija Geža, adoptētāja, AC “Tilts” supervizore, KETBA trenere, uzņemošo ģimeņu mentore.
Par dažādajām ārpusģimenes aprūpes formām, kā arī adopciju Latvijā, raidījumā “Dzīve pēc bērnunama” šovakar plkst. 21.25.
Foto: Freepik
