Atbalsts pacēlāju ierīkošanai nav obligāts ne valstij, ne pašvaldībai

Pēc Labklājības ministrijas datiem Latvijā ir 36 000 cilvēku ar kustību traucējumiem. Finansiālais atbalsts pacēlāju ierīkošanai gan nav obligāts ne valstij, ne pašvaldībai, tāpēc cilvēki ar īpašām vajadzībām lielākoties atkarīgi no pašvaldības dāsnuma, kampaņveida projektiem vai ziedojumiem. Viens no tiem arī Jelgavas novada Platones pagasta iedzīvotājs Edgars Cigelnieks, kuru no brīvības šķir deviņi pakāpieni.

Kustību traucējumi Edgaram ir jau kopš bērnības, bet pēdējos divdesmit gadus viņš var pārvietoties tikai ratiņkrēslā. Rokas gan tāpēc neesot nolaidis. Sociālās integrācijas valsts aģentūrā Edgars izmācījies par elektriķi, kā arī ieguvis arī autovadītāja apliecību.

Puisis ir ne vien aktīvs, bet arī izpalīdzīgs un arī nedaudz strādā. “Kopš sākās viss ar Covid-19, es strādāju attālināti. Es kopš 2019. gada tiku vienā projektā, bet pirms tam braucu uz darbu katru dienu.”

Visas aktivitātes gan iespējamas tikai ciešā komandā ar mammu vai draugiem. Neraugoties uz to, ka Edgars dzīvo trīsstāvu mājas pirmajā stāvā, visi dzīvokļu saimnieki piekrituši pacēlāja ierīkošanai, tas joprojām ir sapnis, kas būs īstenojams vien tad, ja atsaucīgi cilvēki saziedos lielāko daļu nepieciešamo līdzekļu.

Pacēlāja izmaksas pēc tāmes sastādīšanas ir 9190 eiro, no kuriem 3500 piešķīrusi pašvaldība, bet pārējais jāsarūpē pašam. Pašlaik Edgara sapņa piepildīšanai nepieciešami vēl 2200 eiro.

Gita Cigelniece, Edgara mamma, saka: “Nu, jā, viņiem ir tā summa iedalīta, bet tā summa ir tāda, ka pie kaut kādām privātmājām vai iekšpusē pārveidojumi iznāktu, bet šinī brīdī, kad tā ir ārējā vide, tā summa ir ļoti maza.”

Kā skaidro Jelgavas novada domes pārstāve Dace Kaņepone, šāds atbalsts novadā tiekot īstenots tikai dažus gadus, un, rindā stāvot, jau ap divdesmit cilvēku. “Cilvēks patiesībā izvēlas sev vēlamo variantu - vai nu demokrātiskāku, vai nu kādu specifiskāku, bet pašvaldība ir noteikusi šo labās prakses principu, un tas limits ir 3500 eiro.”

Edgara gadījumā lētāk varētu izbūvēt nobrauktuvi no loga, bet dzīvoklis neesot viņu privātīpašums, savukārt saimnieks šādam variantam nepiekrītot.

Prasības par vides pieejamību joprojām attiecas tikai uz jaunajiem projektiem un publiskajām iestādēm, bet pacēlāju un citu palīgierīču ierīkošana citās ēkās atkarīga no sava un pašvaldības maka biezuma vai kampaņveida projektiem.

Invalīdu un viņu draugu biedrības “Apeirons” valdes loceklis Ivars Balodis pauž: “Tas nav obligāts ne valsts, ne pašvaldības atbalsts vai pabalsta veids. Valsts it kā no vienas puses par to domā. Piemēram, tajā jaunajā atveseļošanas plānā ar tiem diviem miljardiem, par ko tā lielā cīņa ir, ir iezīmētas divas pozīcijas par vides pieejamību. Viena pozīcija ir virzīta uz individuāliem cilvēkiem. Apmēram 140 cilvēki šajā plānā varēs uzlabot savus dzīves apstākļus.”

Kā liecina Labklājības ministrijas pētījumā apkopotie dati, Latvijā ir 36000 cilvēku ar ierobežotām pārvietošanās iespējām.