Nevarētu teikt, ka alkohola un dažādu citu apreibinošo vielu lietošanai Latvijā ir pozitīvas tendences, tādēļ gluži loģiski, ka ReTV Ziņas, vēršot uzmanību vielu atkarību problēmām un risinājumiem, viesojās nesen dibinātajā atveseļošanās centrā “Sober Way” (no angļu val. “Skaidrības ceļš”). Braucot kādus pāris kilometrus pa grantētu ceļu un tuvojoties galamērķim “Briedīši” Raiskuma pagastā, kļuva skaidrs – šis centrs būs citādāks. Iepretim ierastajai stacionārajai videi, kurā nereti veicam līdzīgas intervijas, izkāpjot no automašīnas, mūs sagaida divi laipni un viesmīlīgi suņi. Apkārt ir zālājs, vairākas guļbūves ēkas, neliels dīķis un mežs, kamēr sadraudzējamies ar suņiem, pienācis ir arī centra izveidotājs Jānis Skrastiņš, kurš pats alkoholu sācis lietot divpadsmit gadu vecumā, bet četrpadsmit gados arī narkotikas.

“Jau 18, 19, 20 gados man bija heroīns, amfetamīns. Tādas smagākas narkotikas, un 21 gada vecumā es pats nonācu rehabilitācijas centrā tepat Latvijā. Kaut ko paņēmu, kaut ko nepaņēmu, izgāju ārā, un viss vairāk vai mazāk turpinājās,” atklāj Jānis.

Jau visai drīz pēc iekārtošanās omulīgajā un ar malkas krāsni sasildītajā viesu telpā, labā noskaņojumā un bez aplinkiem, Jānis ir atvērts sarunai. Klausoties, kā viņš nonācis līdz “Skaidrības ceļam”, top skaidrs, kādēļ to nav iespējams pastāstīt īsi un kodolīgi. 

“Man bija skaidrs, ka es esmu atkarīgais, bet tajā pašā laikā es nevarēju saprast, kas ar mani notiek.  Es aizgāju, izdomāju, ka varētu būt lidmašīnas pilots, un pēc deviņiem gadiem es arī biju lidmašīnas pilots un strādāju aviokompānijā. Līdz ar to par gribasspēka trūkumu - tas man atlikās malā.  Turpināju lietot, kaut kādu brītiņu biju skaidrā, atkal noraujos. Šo visu lietošanu dēļ mani izmeta no divām aviokompānijām, un es vairs nevarēju lidot. Protams, vainas sajūta, kauns. Tās visas sajūtas, kas iekšā maļas, neko palīdzošas nav, un es nokļūstu atpakaļ lietošanā.”. 

Recidīvs pēc recidīva un rehabilitācija pēc rehabilitācijas – tā pavadīti vairāki gadi. Trīsdesmit viena gada vecumā viņš nolēma pēc palīdzības doties uz kādu centru Taizemē, taču arī pēc šī kursa tomēr “norāvies”. 

“Palietoju vēl kādus trīs mēnešus, un tad man blakus nomira viens draugs, kurš pārdozēja heroīnu. Tur bija drusku citādāks stāsts,  bet tajā brīdī es domāju, ka esmu viņu nogalinājis, tādēļ ka es viņam taisīju devu, dūru un visas pārējās lietas. Man bija šoks, bet es ātri sapratu, ka, ja es gribu atgriezties normālā dzīvē, man ir jābrauc atpakaļ.” atminas Jānis. 

Šķiet, ka šis negadījumus bijis pagrieziena punkts. Tagad Jānis Skrastiņš nelieto jau gandrīz piecus gadus. Arī gūtā ārstēšanās pieredze Taizemē ir devusi zināmu iedvesmu centram šeit, kompleksā, kurā iepriekš bijis viesu nams. 

“Pārsvarā visi cilvēki, kuri strādāja ar mums atkarīgajiem, bija bijušie lietotāji. Faktiski akadēmiska izglītība terapijā vai citās šādās jomās viņiem nemaz nebija, narkologu tur vispār nebija.”

Pēc Taizemes pirmajos divos skaidrībā pavadītajos gados Jānim bijuši citi plāni – atgriezties pilota profesijā. Taču tas neesot bijis iespējams.

“Tas dzīvesveids īsti neatbalsta atveseļošanās procesu. Es neesmu mājās, neesmu ar ģimeni, jūtos diezgan vientuļš. Jā, ir darbs, ir statuss, ir nauda, bet dziļi sirdī nejūtos kā es, un tas var ātri aizvest atpakaļ.”

Tā vietā viņš sācis ar atkarīgajiem strādāt pats – apguvis mentorēšanas prasmes un dažādas citas ar atveseļošanos saistītas programmas, līdz nobriedis domai par centra veidošanu.  

“Sāku visiem teikt, ka es to gribu! Man ir jāmeklē komanda, mājās jau man viens komandas biedrs bija – Līga,”  ar degsmi un azartiski pastāsta Jānis. 

Tāpat kā centra dibināšanā, tāpat arī šīs sarunas laikā Jāņa sieva Līga viņam bija blakus. Arī viņa atklāj, ka ir atkarīgā. 

“Man tas skaidrības laiks ir nedaudz īsāks nekā Jānim. Jānis man palīdzēja uzsākt manu skaidrības ceļu. Skatījos, kā viņ∂ strādā ar atkarīgajiem, un sapratu, ka mums kā ģimenei tas ir vitāli svarīgi. Es pati esmu alkoholiķe, un to es sev atgādinu katru dienu. To aizmirst nedrīkst. Alkoholisms ir ļoti progresējoša slimība, to es varu no savas pieredzes teikt, arī citu atkarīgo dzīvēs tas spilgti parādās. Labāk nekas nepaliek, paliek arvien sliktāk. Jo ātrāk cilvēks sāk apzināties, ka viņam ir šī problēma, jo atrāk viņš sāks ar to strādāt, jo lielāka iespēja ir, ka sāks atveseļoties ar minimālākiem zaudējumiem, jo katrā ziņā zaudējumi būs,” pārdomās dalās Līga Skrastiņa.  

Sākot darbu pie centra, Skrastiņiem visupirms bijis skaidrs, ka vide ir svarīga –  tie nebūs gari gaiteņi, tukšas, drūmas istabiņas un nožogotas teritorijas.  

“Sākām meklēt vietu, atradām šo. Sazvanījāmies un sapratām, ka mēs dabūt nevarēsim, jo ir praktiski jau pārdota. Domājām – šī būtu ideāla vieta! Daudz braukājām pa Latviju, meklējām, kas varētu būt piemērota, bija tādas vietas, bet ne tuvu nestāvēja klāt šai.” 

Par nonākšanu “Briedīšos”, kur tagad arī paši rīdzinieki Skrastiņi pārvākušies uz dzīvi, stāsta Līga. Neieslīgstot detaļās par to, kā tomēr tikuši pie šī kompleksa, Jānis smej:   

“Līdzīgi kā atkarīgajiem – pasakot, ka nedabūsi pudeli vai narkotikas, viņš neapstāsies lietot. Tāpat bija ar šo vietu – tu nedabūsi. Nē, es dabūšu… Un tā arī bija. Kārtīgam heroīna lietotājam vajag dienā 100 līdz 150 eiro, lai viņš turpinātu lietot, tad par kādu gribasspēka un kreativitātes līmeni var iet runa?!”

Drīz vien arī nokomplektējusies četru cilvēku komanda. Sarunai pievienojas arī  Krišjānis Zaremba. Viņš ir centra līdzdibinātājs un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciālists. 

“Skatoties pasaules pieredzi un runājot ar kolēģiem, daudz kur mums šeit ir pieejams vairāk tādu stacionāru [pakalpojumu]. Tas, ko šeit mēs gribam, tā atšķirība ir, ka mēs gribam pietuvināt vairāk vietu, kas var asociēties ar mieru.”

Tas ir arī viens no iemesliem kādēļ “Briedīšos” vienalaikus plānots uzņemt nelielu skaitu cilvēku – ne vairāk par 12, taču rekomendētais uzturēšanās ilgums ir no viena līdz trim mēnešiem. Programmā plānotas pārsvarā individuālas aktivitātes – kognitīvi biheiviorālās terapijas, piedzīvojuma terapijas un apzinātības prakses. 

“Atkarība ir tikai viena daļa, kas ir cilvēka grūtība –  viņam ir vēl daudz dāžadas. Bieži vien tās ir starppersonu grūtības, attiecību veidošans grūtības, ļoti neadaptīvi veidi kā tiek veidotas attiecības, un ne tikai attiecības ar citiem, bet bieži vien attiecības ar sevi. Grupas šeit arī ir daļa no aktivitātēm – ārējās grupas, kas ir pašpalīdzības jeb anonīmās grupas, kuras mēs arī iedrošinām, jo mēs daudz runājam par to, kas ar cilvēku notiks, kad viņš ies ārā no šejienes ” skaidro Zaremba. 

Par to, ka ne vienmēr iziešāna no kādas iestādes vai centra, kas sniedz pakalpojumus atkarīgajiem, sekmējas ar alkohola vai narkotisko vielu atmešanu, liecina daudzi pieredzes stāsti. 

“Atveseļošanās nav terapija, atveseļošanās nav grāmatas izlasīšana, nav - no rīta piecelties un izskriet krosu. Atveseļošanās ir dzīves veids. Tas ir katru dienu. Mums vēl šodien katru dienu notiek šis process. Paši ar sevi strādājam katru dienu, lai varētu strādāt ar citiem. Tā ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Tas nav viegli. Ko tas prasa? Tas prasa atteikties no vecā. Atteikties no vecā nenozīmē tikai lietošanu –  tas ir atteikties no vecā dzīvesveida, vecajiem draugiem, paziņām un, iespējams, arī no darba un no kaut kā, kas ir ļoti, ļoti mīļš,” tā smagas atkarības uzvarēšanu raksturo Jānis Skrastiņš.