Mazliet savāda lieta – divi bargākie ziemas mēneši vēl priekšā, bet domas arvien biežāk griežas uz pavasari. Sveces Adventes vainagā pamazām izdeg, arī tās, kas uz plauktiem istabā, bet apsveru, ka jaunas nav vērts gādāt, jo kurš tad uz pavasari vairs sveces lietos? Pirmās sarkano sīpolu mizas jau maisiņā, kas pildīsies līdz Lieldienām, kad gaidāma lielā olu krāsošana. Veikalā jaungada rotājumiem blakus pagalam nīkulīgi hiacinšu podiņi. Izvēlos nopirkt puķi, nevis košu bumbuli. Lai arī ziediņš vārgs, kad paaugsies, tas smaržos pēc pavasara, bet bumbulis - lai paliek, jo mājās kaste tāpat būs pilna ar vecajiem, kad nokops egli.
Sniega pie mums pārpārēm, izskatās, ka drīz kaimiņus aiz kupenām neredzēsim. Visiem audziņiem silti pēlīši, varbūt paveiksies un izdzīvos līdz pavasarim. Sevī nejūtu dārzkopējas gēnu, tomēr, ticiet vai nē, pirkstu gali pamazām sāk niezēt pēc dārza darbiem, saimniecības veikalā skatiens gluži neviļus pagriežas uz plauktiem, kur izliktas sēklu paciņas. Jau drīz! Draudzene pirmās papriku sēklas iekaisa zemē uzreiz pēc Ilzes dienas. Viņai ir meita Ilze, un, gatavojot ciemiņiem salātus, sēkliņas tiek savāktas un sēdinātas podiņos. Varenas paprikas saaug, un tas pirmais zaļums uz palodzes ir tik priecīgs!
Janvāra sākumā vienmēr ienesu istabā bērzu zarus, ko cenšos izplaucēt. Kad maijā visa zeme smaržo kā traka, viena zariņa smaržu nepamana. Ja tas ir pirmais, no sniegota koka nākušais un sazaļojušais, tad svaigais aromāts šķiet īpašs. Līdz Lieldienām, kad lipīgās lapiņas tinu pie krāsojamām olām, parasti paspēj saplaukt un novīst vairāki zaru nesieni. Šogad pamēģināšu izplaucēt arī ķiršus. Vajadzēja gan jau pirmajā Adventē pasteigties. Kaut kur lasīju ticējumu, ka, ja tai dienā mājā ienestie ķiršu zari saplaukst līdz Ziemsvētkiem, tad piepildās viskvēlākās vēlēšanās. Kas par vēlu, tas par skādi. Cerams, ka citugad.
Aptinu un sasedzu dārzā persikkociņu. Jautāju viņam, ko domā par bargo ziemu, vai nesalst? Salstot gan, bet cerot, ka izdzīvos, sevišķi tagad, kad sniega tik daudz. Blakus iečiepstas ogu krūmi, sak, kāpēc es tikai to eksotisko uzrunājot? Visiem salst, visiem vienādi gribas pavasari, bet nezin kāpēc vienmēr kāds tiek izcelts, vienmēr kāds ir vienlīdzīgāks par citiem! Vasarā vedeklas stādītās rozes pazudušas kupenās. Ceru, ka nenosals. Vai neizsutīs. Ar rozēm vienmēr smalka apiešanās, kuru neprotu. Daudz vēl dzīvē jāmācās. Un daudz, ak, cik daudz paliek tikai Dieva rokā!
Aizvadītā nedēļa iegadījās darbīga. Otrdien kopā ar kultūras žurnālisti Liegu Piešiņu ciemojāmies Līvānu bibliotēkā. Ceļš no Vecpiebalgas līdz Līvāniem tāls, ārā puteņo, bet jābrauc, ja apsolīts. Un tad tu saņemies un dodies, un Visaugstākais tev piešķir balvu skatīt un ieraudzīt, kāda šogad ziema, mīlīši, cik skaista!
Grāmatu lasītāju Līvānos daudz, sanākuši kuplā skaitā, un tādās reizēs uzstāties ir viegli, lai arī esi rakstnieks nevis aktieris, jo rodas sajūta, ka mājīgo telpu piestrāvo siltums. Liels prieks sajust, kā vārdi atrod tiltu, kas aizved cilvēku pie cilvēka.
Trešdiena bija Rīgas diena. Manas izdevniecības Zvaigzne ABC mājā Kr.Valdemāra ielā notika rakstnieku sumināšanas pasākums, kurā saņēmu divas balvas. Otrā un trešā vieta lasītāju balsojumos bibliotēkās un grāmatnīcās par romānu ,,Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā”. Saprotams, ka liels prieks un pateicība lasītājiem par tik augstu novērtējumu. Mana Elīza tur, aiz mākoņa maliņas, droši vien arī noraudāja prieka asariņu. Viņas pusmāsa Doroteja fon Bīrona, pēdējā Kurzemes hercogiene, apieta un uzvarēta! Dzīvē tā nenotika, par ko Elīzai bija liels kreņķis, tad nu vismaz tagad, pēc diviem simtiem un cik tur gadiem, tas ir izdevies (šeit ielieku smaidiņa ikonu).
Tā kā iknedēļas vēstuli apzinīgi steidzos uzrakstīt laikus, tad brīdī, kad tā top, vēl nezinu, kā man piektdien veiksies Jaunpilī. Kurzemes pusē laika apstākļi mainīgi, kāds būs ceļš? Tikšanos ar jaunpiliešiem gaidu ar īpašām sajūtām. Pēdējo reizi tur biju, kad tapa jau pieminētais romāns par Elīzu fon der Reki. Vecās pils iespaidīgie mūri noteikti vēl glabā jauniņās, pret savu gribu pie nemīlēta vīra izdotās Šarlotes Elizabetes (pseidonīmu ,,Elīza” viņa pieņēma vēlāk, kad kļuva par populāru dzejnieci) biklos soļus…
Lai arī domas lido uz pavasari, visdziļākās tumsas un lielākā sasaluma laiks vēl jāpārcieš. Un nav jau viss tikai labi un skaisti. Piedzīvoju pirmo gadu, kad cilvēki reāli lūdz pēc palīdzības. Grūti, smagi to darīt, bet izmisums spiež. E-pastā iekritusi vēstule no svešas sievietes. Cilvēks nevar atļauties zobārsta pakalpojumu, jo nav naudas, ar ko bargo rēķinu samaksāt. Simtnieks par vienu zobu, bet invaliditātes pensija nepilni četri simti mēnesī. Vēlas strādāt, pati nopelnīt, bet darbu nevar atrast. Katram zināms stāsts, vai ne? Paveca paziņa sēž aukstā istabā un cer, ka tā ietaupīs uz komunālajiem maksājumiem. Izmisusi radiniece lūdz atvest malciņu. Tādi paši cilvēki kā mēs lūdz tādiem kā mēs, bet tie tur, augšā, mierīgi izmaksā tūkstošus kompensācijās no darba aizejošajiem deputātiem. Par kādiem nopelniem? Kāpēc? Vai esat reāli manījuši, kādu labumu sabiedrībai pienesis KATRS no tā simta, kas četrus gadus sēdēja mīkstajos krēslos? Dažus mēs dzirdējām un redzējām, arī ticam, ka godprātīgi centās, bet pārējie? Augstie varas vīri un sievas nekautrējoties paceļ savas algas par n-tajiem procentiem. Tai pašā laikā mēnešiem nevar portfeļus sadalīt – smagi nostrādājušies? Atvainojiet par naivumu, bet tā mēs, parastie cilvēciņi, visu to būšanu redzam no malas. Ja spriežam nepareizi, lūdzu, paskaidrojiet! Arī tas ir jūsu darbs un pienākums. Nevis tikai – tā likuma ruļļos ierakstīts, tāpēc pienākas, bet arī - kāpēc to ierakstu nevar mainīt laikā, kad tautai tik grūti un pēc sirdsapziņas likumiem augstajiem kungiem pienāktos solidarizēties ar tiem, kas viņus ar saviem nodokļiem diendienā baro? Paskaidrojiet, kā par vidējo algu priekšā un pakaļā var daudzināt četrciparu skaitli, kamēr lielais vairums darbinieku tādu savos gaišākajos sapņos nav redzējuši? Izstāstiet, cik stundas diennaktī strādā un ko tik nenormāli svarīgu dara cilvēks, kurš mēnešalgā saņem padsmit tūkstošus. Kur publiski punktu pa punktam var izlasīt viņa atskaiti par paveikto?
Nu beidzot valdības ministri salikti pa vietām. Ieskatoties listē, jāteic kā manos skolas laikos – acis uz kātiņiem. Jā, es zinu, ka neko no politikas nesaprotu, un tomēr. Kā viens cilvēks ,,uz sitiena” no veselības ministra var kļūt par izglītības ministru? Kur pierādījumi, ka pirmajā amatā bijis izcils? Mēs taču redzam, kur veselības nozare aizmeimurojusi, un tagad ķersimies pie izglītības, kas arī klibo uz abām kājām? Paredzams, ka vienkāršajai tautai nekas paskaidrots netiks. Kā parasti. Politika. Savulaik, kad vetārsts kļuva par aizsardzības ministru (pirms tam, starp citu, viņš arī bija veselības ministrs), pavisam nopietni runāja, ka robežsargus sēdināšot zirgu mugurās…
Ziedojiet, mums lūdz. Un mēs ziedojam. No tās pašas nabadzības. Cerams, ka arī tūkstošu saņēmēji ziedo. Cerams, ka visi ministri (arī jaunās, dievsvienzin kam vajadzīgās ministrijas priekšstāvis) nu beidzot ir vietās un centīgi no visas sirds strādās savas valsts labā. Ziemassvētki ir cerību laiks. Cerēsim!
Tikmēr vienīgais, kas skaidri zināms - sniegpulksteņi kaut kur dziļi, dziļi zem biezajām sniega seģenēm jau knosās. Ziema noteikti beigsies, un pavasaris atnāks. Vēl mazliet, saule pagriezīsies uz gaismas pusi. Lai ticība un cerība stiprina un iedvesmo!
