Latvijas Valsts drošības dienests turpina apkopot kara bēgļu liecības par kara noziegumiem Ukrainā. Izmeklētāji aicina sniegt informāciju par noziegumiem pret civiliedzīvotājiem, kā arī iesniegt video liecības un fotogrāfijas. Laika palicis pavisam maz, jo daļa atbraukušo jau apsver domu atgriezties dzimtenē.
Krievijas kara noziegumu aculieciniece ir arī Jana, kura jau pirmajās uzbrukuma dienās piedzīvoja vardarbību Bučā. Latvijas Valsts drošības dienests jau ir izteicis vēlēšanos fiksēt ukrainietes stāstus. “Šī nedēļas man bija kā viena nepārtraukta baiļu diena! Tu nedzīvo, tu neguli. Sprādzieni, nepārtraukti šāvieni. Neviens nevar izbraukt. Mēs bijām bez elektrības, bez gāzes, bez interneta, bez sakariem, jo tika uzstādītas pretsakaru iekārtas. Bijām pilnībā nogriezti no pasaules! Vienīgā mūsu sasaiste bija mazs radio. Es lūdzu Dievu, lai nebeidzas baterijas,” stāsta Jana Boiko, ukrainiete no Bučas.
Valsts drošības dienests (VDD) ir izveidojis izmeklēšanas grupu, kurā darbojas arī izmeklētāji no Valsts policijas un Valsts robežsardzes. “Informējam, ka kriminālprocesa ietvaros, ko VDD šā gada 15. martā uzsāka saistībā ar Krievijas bruņoto spēku īstenotajiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci un mieru Ukrainā, Latvijā ir izveidota izmeklēšanas grupa,” saka Valsts drošības dienestā.
Līdz šim liecību sniegšanai ir pieteikušies 52 Ukrainā cietušie, no kuriem jau 33 ir uzklausīti; iegūtas arī fotogrāfijas un videomateriāli, kuros fiksēti Krievijas bruņoto spēku noziegumi.
Reģionos tieši pašvaldības policija ir pirmais pieturas punkts, kur atbraukušie bēgļi tiekas ar ukraiņu valodā runājošu koordinatoru, kurš uzklausa pārdzīvoto. Ventspils pašvaldības policijas priekšnieka vietniece Dace Andersone: “Joprojām brauc cilvēki. Arī no Mariupoles. Meklē palīdzību pie mums. Mēs cenšamies sniegt palīdzību absolūti visiem, cik vien ir mūsu spēkos.”
Pēdējā laikā Latvijā Ukrainas bēgļi ierodas no vissmagāk skartajām Ukrainas teritorijām: Mariupoles, Harkivas, Hersonas. Iespējams, tieši tāpēc daļa kara bēgļu atsakās sniegt liecības, jo ir psiholoģiski grūti runāt par pārdzīvoto. Arī Jūlija no Harkivas joprojām baidās no represijām, kas varētu skart ģimeni. “Vecmāmiņa nomira 4. martā. Mums nācās pašiem viņu apglabāt. Bēniņos bija daži dēļi nebaltām dienām. Mani vecāki paši sanagloja zārku, ielika vecmāmiņu, iekrāvām piekabē un aizvedām uz kapsētu, kur paši izrakām bedri…”
Šobrīd vairākas valstis sākušas kriminālprocesus un vāc liecības. Prokurore cer, ka, iespējams, Latvijai izdosies iesaistīties apvienotajā izmeklēšanas grupā, kurā šobrīd ir Ukraina, Lietuva un Polija.
#SIF_NVZ2022
