Astoņus gadus Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā dzīvoja bebrs Čāpiņš, kurš nu devies uz Gaia zoodārzu Nīderlandē, kur atrodas bebru ekspozīcija ar plašu dīķi un salu. Nīderlandē viņu gaida topošā līgava. Latvijā bebrs neatgriezīsies. Čāpiņa dzīvesstāsts sācies Talsu novadā, kur no bojāejas viņu izglāba vietējie iedzīvotāji.
Talsu novada Lībagu pagastā pirms astoņiem gadiem atradās bebru māja. Toreiz netālo māju saimnieki, dodoties pastaigā pa mežu, dzirdēja tādas kā maza bērna raudas - atrada mazus bebrēnus. Viens no tiem ir izaudzis liels un pazīstams ar vārdu – Čāpiņš.
Ausma un Jānis Strukovi, izdzirdot raudas, sākotnēji nolēma nereaģēt, jo bija pārliecināti, ka bebru mamma ir netālu un noteikti atgriezīsies. Bet nākamajā dienā, tuvojoties bebru mājai, atkal dzirdēja skaļās raudas un nolēma pārbaudīt, kas sauc pēc palīdzības.
Ausma Strukova: “Paņēmām zarus nost un atradām trīs bebrēnus. Viens jau bija miris, bet divi bija dzīvi. Tad mēs viņus aiznesām uz mājām. Ielikām grozā dvieli, lai silts būtu.”
Strukovu ģimene sazinājās ar Ingmāru Līdaku, kurš nākamajā dienā brauca abiem bebrēniem pakaļ, lai vestu uz Rīgas zoodārzu. Diemžēl naktī viens mazulis mira, jo glābēji nezināja, kā ar šiem dzīvniekiem apieties un kā tos barot. Strukovi vienu reizi Čāpiņu apciemoja zoodārzā, seko līdzi viņa dzīvei un nespēj noticēt, ka pagājuši jau astoņi gadi. Tagad bebrs devies uz jaunajām mājām Nīderlandē, kur viņu sagaida plašs dīķis ar salu un bebru dāma Betija.
Bebrs pie vārda Čāpiņš ticis jau esot Rīgā, Ausma Strukova gan viņu būtu dēvējusi citādāk. “Pēc tā, kā viņš tā raudāja un čīkstēja – Čīkstulis. Vai kaut kā tā – Čīkstiņš, Pīkstiņš.”
Ausma stāsta, ka Čāpiņš nav vienīgais dzīvnieks, ko ģimene izglābusi. Patvērumu pie viņiem ziemā atrada ievainots mežacūkas mazulis, bet kaimiņš pie ģimenes nogādājis grāvmalē atrastu stirnu buciņu, kurš, kad izauga, devās atpakaļ mežā.
