Valsts svētku priekšvakarā ne mazums cilvēku plāno Latvijas Republikas proklamēšanas dienas atzīmēšanu. Ieplānoti saviesīgi pasākumi, ziedu nolikšanas ceremonijas, svētku vakariņas, arī kādas izstādes, koncerta vai balles apmeklējums. Kā 18. novembris atzīmēts senāk?
Par Latvijas Republikas proklamēšanas dienas svinēšanas tradīcijām mums secīgi pastāsta Latvijas Okupācijas muzejā, sākot jau ar notikumiem nākamjā dienā pēc neatkarības pasludināšanas. “Nākamajā dienā vairākos preses izdevumos bija emocionāli raksti par Latvijas valsts izveidošanu. Citēju, kā toreiz to uztvēra: “Un nu ej saules ceļu un dzīvo saules mūžu, jaunā Latvija. Noņem cepuri, brīvais pilsoni un saplūsti vienā lūgšanā visa tauta. Dievs svētī Latviju.”” stāsta Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks, Dr.hist. Ainārs Lerhis.
Latvijas Neatkarības kara dēļ lielas manifestācijas pirmajā gadadienā nenotika, taču jau pēc brīvības cīņām bijusi armijas parāde, valsts apbalvojumu pasniegšana, diplomātu pieņemšanas un līdzīgi. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, pirmajā desmitgadē svinēts arvien plašāk. Ainārs Lerhis: “Bez tādiem oficiāliem pasākumiem ir arī gājieni uz Brāļu kapiem, kultūras programma, izstāde, izrādes, koncerti. Īpaši jau 1923. gadā – bija pirmais lāpu gājiens. Zinām – tagad arī faktiski pēdējos gados ir atjaunojusies šī tradīcija.”
Notikuši svinīgi dievkalpojumi un uz apaļajām jubilejām krāšņi izrotātas pilsētas. Tā tas bija arī 1939. gadā, pēc kura okupācijas gados Latvijas svētku svinēšana bija aizliegta. Taču, par spīti Staļina totalitārā režīma represijām, cilvēki tomēr to darījuši. Ainārs Lerhis: “Bija gadījumi, kad mēģināja svinēt 18. novembri ļoti šaurā lokā, bet izplatīja arī lapiņas. Vientuļās mājās, kur kaimiņi nedzird, mēģināja nodziedāt Latvijas himnu.”
Padomju varas gados valsts svētku atzīmēšana bija veids kā “nopelnīt biļeti” uz Sibīriju. Karogi un lozungi bija aizliegti arī īsajā vācu nacistiskā režīma laikā. Ainārs Lerhis: “Viņi zināja, ka latvieši gribēs atzīmēt 18. novembri. Nacistu propaganda bija vienmēr sevi pasniegusi tā, ka nāk it kā Latvijas atbrīvotājs no boļševiku režīma, līdz ar to 41. gadā rudenī atļāva latviešu vietējas sanāksmes, bet oficiālās netika pieļauts.”
Motīvs bijis savtīgs – lai pielabinātos pirms iedzīvotāju mobilizēšanas leģionā. Pēc tam Padomju okupācijas laikā valsts svētkus atzīmēja arī partizānu organizācijas un latvieši trimdā. Vēsturnieks stāsta, ka valsts ideja cilvēku sirdīs un prātos bija palikusi dziļi, tādēļ svinot bijuši radoši, piemēram, atrunājoties, ka 18. novembrī svin vārda dienu Aleksandram. Taču Trešās atmodas laikā – pēc “Helsinki 86” izveidošanās – situācija mainījās, un cilvēki varēja būt drosmīgāki.
Pēc neatkarības atjaunošanas jau aizsāktās tradīcijas turpinājās. Kā novērojis vēsturnieks, tās pilnveidojas un svinīgo notikumu virtene svētkļos kļūst aizvien plašāka.
