Brīvība, ko ieguvām, ļāva katram pašam izlemt savu likteni

Pirms 34 gadiem šajā dienā – 3. maijā – toreizējā Augstākajā padomē par Latvijas nākotni vēl notika strīdi un diskusijas starp tautfrontiešiem un interfronti. Tomēr 4. maijā Atmodas laiks piedzīvoja savu kulmināciju –138 deputāti nobalsoja par neatkarības deklarāciju.

1990. gada 3. un 4. maijs bija tikpat siltas un saulainas dienas kā šodien. Vēl saulaināks bija cilvēku noskaņojums, jo brīvības gaisma jau bija sajūtama. Kā atceras toreizējais Augstākās padomes deputāts Andris Tomašūns, visos politiskajos notikumos aktīvi iesaistījās arī tauta. “Ļoti palīdzēja tas, ka Latvijas Republika strādāja tautas labā. TV jau arī, bet radio bija tas... kā vienmēr smējās, ja vajadzētu 1990., 1991. gada pieminekli veidot, tad tas būtu onkulītis vai tantiņa ar radioaparātu “Abava” pie labās auss,” saka toreizējais Augstākās padomes deputāts Andris Tomašūns.

 Martā ievēlētā Augstākā padome pirmo sesiju sāka jau 3. maijā. Līdz Neatkarības deklarācijas pieņemšanai pirmajā dienā gan nenonāca, 4. maija rītā sirds esot bijusi mazliet nemierīga.

Tomašūns: “Bišķi bažas bija, jo starp tiem 138 balsotājiem visi jau nebija Tautas frontes frakcijā. Bija arī tā sauktie neatkarīgie deputāti. Viena daļa no viņiem bija izteikti interfrontieši, bet viena daļa svārstījās. Un tad, kad vajadzēja izšķirties, viņi nostājās Tautas frontes pusē. Tas palīdzēja”

Pensionētais Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Voldemārs Strīķis Augstākajā padomē bija ievēlēts no Ugāles vēlēšanu apgabala, bija 138. deputāts, kurš nobalsoja par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Galvenais iemesls kāpēc esot balsojis “par” neatkarības atjaunošanu bijis, lai Latvija pilnībā nepārkrievotos. “Tā sajūta jau bija tāda jocīga, bet tā doma bija – ja ne tagad, tad kad.”

Strīķis atceras, ka Augstākās padomes ēkas pagalmā pūlis bija milzīgs. Kad nobalsoja 134. deputāts, bijis milzīgs troksnis. “Tā kā es biju 138., pēdējais, kurš nobalsoja “par”, daudzi manējie, kad izgājām ārā, prasa, vai es nobalsoju “par”, jo neesot dzirdējuši. Pēc tā 134. “par” troksnis bija tikpat milzīgs kā hokejā.”Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, situācija esot bijusi mierīga. Kā uzsver abi kungi, interfrontisti, laikam domāja, ka tā ir tikai tāda paspēlēšanās, tālāk jau nekas nenotiks. Tomēr Latvija aizgāja pa demokrātijas ceļu, un šodien varot būt gandarīti par toreiz paveikto.

Tomašūns: “Brīvība, ko toreiz ieguvām, bija tādā nozīmē, ka beidzot katram cilvēkam pašam bija iespēja lemt par sevi. Kāds nu kuram tas ceļš ir bijis uz to savu brīvo Latviju. Cits ar mokām, cits ar īgnumu un strīdēšanos. Cits caur Ameriku, cits caur Krieviju, kā kuram.”

Rīt, 4. maijā, deputāti, kuri balsoja par Latvijas neatkarību, atkal dosies uz Saeimu un prezidenta pili, lai piedalītos svinīgajā sēdē un citos pasākumos. Voldemārs Strīķis, kā ierasts, līdzi ņemšot savu mazmeitu, jo brīvība nav piešķirta uz mūžu, tā nepārtraukti jasargā un jālolo. To nevar izdarīt, ja nezina, kā tā nākusi.