Latvijā ieslodzījumu vietās vidēji gadā atrodas 3000 cilvēki, kuri reiz no cietuma arī iznāks. Lai pēc atbrīvošanas viņi iekļautos sabiedrībā un vairs neizdarītu noziegumus, cietumos īsteno dažādus pasākumus. Ieslodzījumu vietu pārvaldē saka, ka resocializācijā ļoti būtisks ir arī brīvprātīgo darbs. 

Jānis Liepiņš, kurš, kā pats saka, “ikdienā strādā parastu ofisa darbu”, lielu daļu sava brīvā laikā velta ieslodzītajiem. Iļģuciema cietumā viņš ir biežs viesis, jo tur divas reizes nedēļā sievietēm pasniedz sporta nodarbības. Sarunā ar ReTV Jānis Liepiņš stāsta: “Man ļoti bieži ir bijušas meitenes, kuras atbrīvojas, pirms atbrīvošanas viņas nāk un saka – hei, kur es varu Tevi satikt brīvībā, kopā pasportot, kaut ko padarīt. Tas nozīmē, ka viņām interese ir par sportiņu parādījusies, aktīva laika pavadīšana.”

Jānis Liepiņš jau gadu no Rīgas dodas arī uz cietumiem Daugavpilī, Liepājā un Valmierā, lai ar ieslodzītajiem vīriešiem parunātos, piemēram, par finanšu plānošanu, darba meklējumiem un intervijām. Brīvprātīgais uzsver: “Tam ir ļoti liela nozīme, jo es uzskatu, ka tas vispār ir viens no stūrakmeņiem resocializācijai un uzdosim sev jautājumu – ja cilvēks ir ieslodzījumā pavadījis 10 gadus, pieņemsim, un viņš nav saticis nevienu no ārpasaules, kāds viņš iznāks ārā, kā viņš rīkosies, reaģēs satiekot citus cilvēkus?!”

Valmieras cietumā novērots, ka brīvprātīgie biežāk ir rīdzinieki. Pagaidām no Vidzemes neesot neviena. Brīvprātīgo darbs vairāk esot lekciju formā, taču resocializācijā vērtīgas būtu arī kādas praktiskākas nodarbības – sportošana, māksla, amatniecība, dziedāšana, dejošana. 

Valmieras cietuma Resocializācijas daļas vadītāja Tatjana Ļudvikova ierosina: “Skulptūras taisīt! Principā ļoti plaša izvēle. Tad, kas arī pieprasīts, ir valodas, to ko mums nenodrošina formālas programmas. Šobrīd mums arī pieprasa ģitāras spēlēšanu (..) Tam nav vajadzīga obligāti kaut kāda izglītība vai sertifikāti. Jebkurš, kurš māk spēlēt ģitāru vai jebkādu citu instrumentu.”

Par to ko ieslodzītajiem dod šāda uzmanība no cilvēkiem ārpus cietuma, Tatjana Ļudvikova saka īsi – tas daļai ir palīdzējis un palīdzēs: “Daudz svarīgāk ir tas cilvēciskais kontakts un atieksme jebkurā komunikācijā, arī mums pašiem. Ja mūsu dzīvē ienācis kāds cilvēks, viņš vienmēr kaut ko atstājis, un mēs nekad nezinām, kurš tieši uzrunās ieslodzīto veikt pārmaiņas – vai tas būtu skolotājs vai tas būs cietuma darbinieks, vai brīvprātīgais.”

Jautājot brīvprātīgajam Jānim, kurš tik pat labi varētu veltīt visu savu laiku karjerai, hobijiem, sev tuvajiem cilvēkiem – kādēļ tomēr izvēlas doties uz cietumiem, viņa atbilde ir vienkārša – tā pašam esot jauna un interesanta pieredze un turklāt arī ieguvums sabiedrībai. Jānis Liepiņš stāsta: “Viennozīmīgi cilvēki pamainās, protams, tas nav tā, ka tu vienreiz aiziesi, novadīsi nodarbību un saproti, ka kaut kādas izmaiņas ir notikušas. Tas ir process, tas ir ilgstošs process. Būsim atklāti – jebkuram dzīvē var gadīties situācija, ka viņš var nokļūt ieslodzījuma vietā un tie ir tieši tādi pašu cilvēki kā mēs – katrs ar savu raksturu, īpašībām, labajām īpašībām, sliktajām īpašībām, mēs jau visi esam cilvēki.”

Ieslodzījuma vietu pārvalde ar brīvprātīgajiem slēdz līgumu, vada apmācības, nodrošina nodarbībām nepieciešamos materiālus, instrumentus un līdzīgi. Ieslodzījuma vietu pārvalde arī gādā par drošu vidi un, kā norāda Valmieras cietumā, cilvēkus, kuru uzvedība var būt bīstama, darbā ar brīvprātīgajiem neiesaista.