Bučas iedzīvotāji ReTV stāsta par piedzīvotajām šausmām; viens no viņiem pabijis krievu gūstā

Ukrainas bruņotajiem spēkiem pirmajā aprīlī izdevās atbrīvot no Krievijas militāristiem Kijivas pievārtes pilsētas. Tā vietā, lai svinētu mazo uzvaru, pasauli pārņēma šausmas par tur redzēto. ReTV atklāti un šausminoši stāsti par krievu nežēlībām.

Izvarotas sievietes, ar šāvienu pakausī nogalināti vīrieši, nošauti bērni. Šīm šausmām liecinieks bija arī Bučas iedzīvotājs Vladimirs, kurš piekrita par piedzīvoto stāstīt ReTV Ziņām. “Karš 24. februārī mūsu māju sasniedza divpadsmitos naktī. Es nokļuvu gūstā. Tā rezultātā guvu savainojumus, galvaskausa lūzumus un kreisās auss kontūziju. Gūstā biju dienu – tās laikā mani sita un divas reizes izveda uz nošaušanu. Tas beidzās ar to, ka man lika nomesties ceļos pie manu līdzpilsoņu līķiem, kuri jau bija nošauti. Kas mani izglāba? Es nezinu. Pēc sišanas un spīdzināšanas palaida pie ģimenes. Šausmīgākais, ko redzēju, – manu vecāku acis, kad viņiem pateica, ka jūsu dēlu ved uz nošaušanu. Un manas sievas acis.”

Vladimirs stāsta, ka marta beigās Krievijas karavīri sāka uzvesties arvien drausmīgāk.  “18. martā 100 metrus pie žoga netālu no manas mājas uz ceļgaliem nospieda četrus cilvēkus un aukstasinīgi vienu pēc otra sašāva vēderā un pēc tam galvā. Bija gadījums ar kaimiņu onkuli, kurš divas nedēļas vienā un tajā pašā laikā ar velosipēdu “Ukraina” brauca cauri viņu kontrolpunktam. Vienā jaukā brīdī viņu nogalināja ar šāvienu pakausī. Manā acu priekšā ar granātu iznīcināja automašīnu, kurā atradās sieviete ar trim bērniem. Un vēl viņi nodedzināja kaimiņa māju un uz sienas uzrakstīja “Kurš jums atļāva dzīvot tik labi?”.”

Pēc Bučas atbrīvošanas no okupantiem Vladimirs pieņēmis lēmumu iestāties Ukrainas Bruņotajos spēkos un cīnīties par savu valsti.

Par to, kas bijis jāpārcieš Mašai un viņas ģimenei krievu okupācijas laikā, stāsta vēl kāda iedzīvotāja no Bučas. “Biju kopā ar vīru un vecākiem. Mēs dzīvojām privātmājā pilsētas nomalē. Marta sākumā pazuda gāze, gaisma, sakari, ūdens… Mūsu kaimiņi kūtī turēja vistas – mēs tās kāvām un ēdām. Katru dienu gaidījām nāvi: kad tā atnāks un kā atnāks,” saka Maša, Bučas iedzīvotāja.

Maša pa logu redzēja, kā okupanti izzog mājas. “Redzējām, kā viņi devās uz kaimiņu māju, iznesa no turienes tādus kā iepakojumus, pie tanka bija piesiets ledusskapis. Mūsu māja bija veca un nepievilcīga, salīdzinot ar kaimiņu māju. Brīnumainā kārtā viņi pie mums neienāca.”

Ar asarām acīs Maša ReTV stāsta, ka ļoti mīlēja savu pilsētu Buču. Tagad tā ir pavisam citāda. “Runā, ka no populācijas ir palikuši kādi trīs procenti. Uz ceļiem tagad ir cilvēku līķi. Par bērniem – vienkārši nav vārdu. Esmu dzirdējusi, ka Polijā ieved četrpadsmitgadīgas meitenes - izvarotas un bez zobiem. Tie ir necilvēki. Tie, kuri šo visu ir pastrādājuši. Un kāpēc? Viņi paši to nesaprot. Man ir vainas sajūta par to, ka es paliku dzīva, bet citi cilvēki, bērni nomira.”

Bučā bojā gājuši vairāk nekā 400 mierīgie iedzīvotāji, tostarp bērni. Šie Krievijas karavīru pastrādātie noziegumi jau iegājuši vēsturē kā Bučas slaktiņš. 


Foto: Freepik