Čalis no laukiem aizvedīs tevi un ieliks biešu vagā…

Laiks mazai diskusijai! Tēma vienkārša: pilsēta – lauki. Kur labāk un kāpēc?

Šonedēļ nostalģisks noskaņojums un stipri sailgojos pēc mājām! Kur ,,mājas” nozīmē mammas piektā stāva dzīvokli Liepājā pārsimts metrus no jūras…

Atzīšos, ka sirdī joprojām esmu pilsētas meitene, liepājniece, lai arī divas trešdaļas mūža pagājušas Vecpiebalgā, tātad laukos. Atceros kā, tikko uzsākot studijas Jelgavā, ar vieglu smaidu noskatījos uz plecīgajiem kursa biedriem – lauciniekiem, kuri sabrauca no mājām ar milzīgām somām, ko mammas piebāzušas ar lauku labumiem, sākot no kartupeļu maišeļiem un beidzot ar meža gaļas desām un kotletēm; tā tik bija izēšanās, kad draudzīgā bariņā tiesājām to visu nost. Tāpat smaidīju, kad toreizējais brūtgāns, tagadējais vīrs, mani rāva aiz rokas, kad grasījos šķērsot ielu – mašīna brauc, uzmanīgi! Kad auto vēl lielā gabalā, un, pirms pietuvosies bīstamā attālumā, ielu vēl mierīgi varēja paspēt šķērsot turp un atpakaļ! ,,Čalis no laukiem? Nu, skaties vien, aizvedīs tevi, ieliks biešu vagā vai nosēdinās govij pie astes, un dzīvei beigas,” draudzenes jokoja, kad taisījos ar savu laucinieku mest kopā kauliņus. Jā, gan bietes pakaplēju, gan dundurus siena pļavās pabaroju, bet vistrakāk nācās noņemties kartupeļu talkās. Topošo un pēc tam jau esošo radu kartuplauki bija milzīgi, vagai galu neredz, un traktoriņš, saukts par pļukatu, bumbuļus svieda tālu, spēj tik locīties. Ņiprākie vīri ātri vien ķērās pie kastu vešanas, pieredzējušie sievieši pa virtuvi gādāja talciniekiem ēdmaņu, un uz lauka palika vairs tikai puse lasītāju, kam tad to trako darbu vajadzēja paveikt. No rīta agri sākām un rāvām līdz krēsliņai. Atzīšos, ka vēl ilgi pēc tam, kad vīramāte sašvakojās un likvidēja saimniecību, man uzmetās zosāda ik reizi, kad radi vai draugi aicināja kartupeļu talkās. Nu jau vairs nē. Sen tie apmēri vairs nav tādi, un arī jāizrādās nevienam vairs nav, ka spēju turēt līdzi lauciniekiem, jo neesmu nekāda pilsētas čiepiņa. Vīramāte nekad to neteica, bet pieļauju, ka laimīga nejutās, dabūjusi vedeklu – pilsētnieci. Tikai nobolīja aci, kad jautāju, kurš galiņš gladiolu sīpolam, dobē stādot, jāliek uz leju – spicais zaļais, vai tas ar spuriņām. 

Lai arī vēl joprojām šad tad ilgojos pēc Kurzemes līdzenumiem, brīvās jūras plašuma un dzimtās pilsētas vējiem, noteikti atzīstu, ka Piebalga ir īpaša vieta dzīvošanai, kas lemta izredzētajiem. Lauku klusums un miers, kas dziedina, nav tikai vārdi, bet ar gadiem iepazīta un izjusta realitāte.

Aizvadītā nedēļas nogale mūspuses ļaudis lutināja ar siltu, mierīgu liepziedu laiku, kad gandrīz līdz asarām aizkustināts jūti, cik dāsni esi apveltīts no Visaugstākā, kurš ļauj to izbaudīt. Pavēlā svētdienas novakarē pēc burvīgiem pasaku lasījumiem Kārļa Skalbes ,,Saulrietos” (Andris Keišs ir apburošs!) kopā ar vīru nolēmām nesteigties mājup, bet doties nelielā ,,ekskursijā” – līdz Jaunpiebalgai un atpakaļ - lai tāpat vien papriecātos par mūspuses dabas jaukumiem un paskatītos, kā vīrs teica, ,,ko cilvēki laukos dara svētdienas vakarā”. Jo cik tad ilgi šī dievišķi skaistā vasara mūs vēl lutinās? Briesmu stāsti par rudenī un ziemā sagaidāmajām grūtībām un pārbaudījumiem uzdzen šermuļus. Un kad vēl sadomājas par karu… 

Cilvēkus svētdienas vakarā gandrīz nevienu nesatikām. Vientuļa meitene naski soļoja pa šoseju un nogriezās lauku celiņā – droši vien devās uz mājām, kas paslēpušās kādā koku pudurī. Iemaldījušies nezināmā apdzīvotā vietā, pamanījām puišus, kas laiskā mierā cepināja gaļu uz pašgatavota grila, iemalkodami pa aliņam. Tas arī viss. Tukši un klusi Piebalgas lauki līdz ar krēslu. Bieži vien tukši un klusi arī ikdienā. ,,Te kādreiz bija trikotāžas cehs, varēja vilnu nodot, te liela dārzniecība, te govju ferma,” vīrs kā vietējais komentēja, braucot garām padomijas ēku drupām. Vai tiešām dzīvība laukos nolemta izmiršanai? Nepavisam negribas tā domāt! Jo tepat Piebalgā taču atrodami arī pozitīvie stāsti. Piemēram, SIA ,,Wenden furniture” šeit ražo augstas kvalitātes mēbeles, kas jau iekarojušas daudzus ārzemju tirgus, pēc vietējās ,,Piebalgas Porcelāna fabrikas” izstrādājumiem kāro katra mākslinieciska dvēsele. Ja par piezemētākām lietām, tad, lūk, viena no Vidzemes lielākajām lopkopības saimniecībām Vecpiebalgas ,,Vec-Kurmjos” nupat nesen tikusi pie supermodernas govju fermas, kas aprīkota ar astoņiem robotiem – kosmoss, vai ne? Bērnudārza mazuļi bija aizbraukuši ekskursijā apskatīties, kā jaunajā fermā saimnieko Freimaņu ģimene. ,,Debesu brīnumi tur darās,” stāstīja viena no audzinātājām. ,,Roboti gotiņas sver un mēra, sadala barību, cik vajag, uzrauga veselību. Tas tik ir vēriens!” 

Kā laukos dzīvot un strādāt radošam cilvēkam? Ziniet, jo ilgāk esmu šeit, jo labāk. Ir taisnība, ka dzīves ritms mazā miestiņā rāmāks nekā pilsētā, un tas man kā ,,klusajai radītājai” pa prātam, kaut gan… ,,Jums taču tur nepārtraukti kaut kas notiek,” mamma brīnās. Viņa, liepājniece, atzīst, ka pati daudz retāk ,,dauzās apkārt pa pasauli” nekā mēs, kas te pa laukiem. Nu, mammai gan arī gadi plecos, liela skriešana vairs nevilina un nav arī pa spēkam, bet jāatzīst, ka secinājums pareizs – te viss notiek. Vai, precīzāk izsakoties, ja pašam ir interese, aizraujošas lietas var atrast gan uz vietas, gan, kādu gabaliņu pabraucot. Skatos savā jūlija plānotājā: Ungurmuižā biju klausīties lekciju par muižām un sievietēm – personībām 18. un 19.gadsimtā un izbaudīju baroka mūzikas koncertu, Lēdmanē kopā ar mazdēlu apmeklējām atrakciju parku, Vecpiebalgas muižas Sveču mājā piedalījos sarunu vakarā, Jēkabpilī apmeklēju Annas Skaidrītes Gailītes grāmatu atvēršanas svētkus, pabiju arī Veidenbauma ,,Kalāčos”, kur jauno grāmatu prezentēja Arno Jundze. Jaunpiebalgas Lielkrūzēs jūsmoju par skaistiem skatiem un baudīju Mārča Auziņa ģitārspēli, kā arī Lūsēna dziesmu koncertu, mūsu pašu ,,Saulrietos” piedzīvoju burvīgu Skalbes pasaku vakaru. Kvēpenes pilskalnā nosvinēju draudzenes jubileju, Dzērbenes mākslinieces Ērikas Mālderes amatu mājā ,,Memberi” iepazinu papīrmākslas brīnumus. Un kur tad vēl ikgadējais pagasta svētku piedāvājums laikā no 29. līdz 31. jūlijam! Riteņbraucēju parāde un nakts balle, amatnieku tirdziņš un adīšanas sacensības, kā arī tradicionālās ,,Mazās Kalniņa dienas” ar Marta Kristiana Kalniņa uzstāšanos un zaļumballe Vecpiebalgas muižas parkā. Svētdien pēc svētku dievkalpojuma pie baznīcas koncerts ar operas solistes Ilonas Bageles piedalīšanos. Vakarā tiks iedegtas svecītes aizgājušo piemiņai Vecpiebalgas kapsētās. 

Jūs jau zināt – laukos kapusvētki ir svēta lieta, Piebalgā uz tiem sabrauc ļaudis no malu malām. Manai Liepājas klases biedrenei Ilzei, kura diemžēl arī jau viņsaulē, tēvs nāca no Piebalgas puses, un tas bija nerakstīts likums, ka vienreiz gadā satikāmies. Saprotams, kapu svētkos. Dzimšanas dienas, salidojumi un citi līksmāki pasākumi varēja izpalikt, bet uz kapu svētkiem Ilze kopā ar māsīcu vai dēlu, vai kā nu kuro reizi, mēroja tālo ceļu no Liepājas, lai sakoptu kapiņus, pasēdētu, pieminētu un otrā dienā rullētu tos pašus gandrīz četrus simtus kilometrus mājup. ,,Ar mierīgu sirdi,” viņa teica. Un nesakiet, ka tie tikai vārdi. Apziņa, ka neesam mūžīgi, bieži palīdz salikt lietas īstajās vietās. Sirdsmieru dod senču spēks, piederības sajūta dzimtai, atgādinājums, ka nemirstam tik ilgi, kamēr par mums dzīvo atmiņas. Un arī tāda mazliet nemierīga dzīvošana kā manējā mierīgā, skaistā, harmoniskā vidē, kurā vienmēr atgriezies, jo tās ir tavas mājas.

Tad nu diskusija. Pilsēta vai lauki? Kur labāk un - kāpēc?

Sākšu ar to, ko aizņēmos internetā, un kas liek domāt, ka viskrasākās viedokļu atšķirības varētu būt nevis starp vīriešiem, kam pilsēta paver darba iespējas, un sievietēm, kam tuvi dārza darbi, bet gan starp dažāda vecuma cilvēkiem. Jauns puisis raksta, ka pirmais iemesls, kāpēc viņš izvēlētos apmesties uz dzīvi pilsētā, būtu… draugi. ,,Laukos tev jābrauc pāris kilometrus līdz tuvākajam kaimiņam, kas ir vecs opis, bet pilsētā draugi vienmēr pa rokai.” Jā, un, protams, iepirkšanās! ,,Veikals noteikti ir iemesls, kāpēc mani besī lauki. Es vienmēr aizmirstu kaut ko nopirkt, un laukos tas nozīmē, ka atkal jāņem velosipēds un jābrauc 10 km līdz tuvākajam veicim.” Un vēl: ,,Pilsētā tu vari saģērbties foršās drēbēs un tam būs kāda jēga, bet laukos tu tās vari tikai sasmērēt.” 

Līdzīgā garā puisis uzskaitījis vēl vairākus faktorus, kamdēļ lauki viņam neder. Nu jā, starp citu, arī tas, ko saucam par laukiem, taču atšķiras, vai ne? Tie 10 km līdz veikalam… Kaut kur jau tā ir, bet manējais nepavisam nav tas gadījums, jo dzīvoju ciemata centrā. Tā saucamajos dziļajos laukos – ak, arī tur noteikti atrastos gan plusi, gan mīnusi, bet tā ir visur! Jo mēs taču esam tik dažādi!

Biju pie masierītes, kura ir rīdziniece, tikai pa vasarām dzīvo laukos. Jautāju viņai – kur labāk? ,,Fui, noteikti ne Rīgā! Tur taču nekā nav, četras sienas, bet te, laukos, vismaz vari satikties ar cilvēkiem…”