“Paskat, pirkstu galus turi šādi. Tā nazis neiegriezīs.”

“Bet es daru, kā vienmēr esmu pieradusi…”

“Griežot, saliec pirkstu galus! Arī sīpolus, lociņus, dilles smalki griežot, turi pirkstus ieliektus kā sienu! Nazis griež un nejautā…”

“Tātad tu gribi teikt, ka es nepareizi griežu tomātus salātiem? Tu gribi teikt, ka esmu slinka, nespējīga pagatavot labus salātus? Tātad tu gribi teikt, ka mana mamma ir nepareizi darījusi? Kas tev ir pret manu ģimeni?”

Dzirdu divu radinieču sarunu. Viena ir ilgus gadus strādājusi skolas ēdnīcā par pavāri, otra – māsīcas pieaugusī meita. Abas gatavo viesiem mielastu, jaunā pieteicās gatavot klasiskos vasaras salātus – tomāti + gurķi + sīpoliņi/dillītes.

Esmu viesos. Kāda radiniece viļina rokās malto gaļu un gatavo kotletes, ko tūlīt ceps pannā.

“Paņem ar karoti, tad visas pēc mēra būs vienādas.”

“Apžēliņ, tu gribi teikt, ka es taisu kotletes nepareizi?”

“Ja uz pannas būs dažāda izmēra, tad lielāko cepdama, mazā var piedegt.”

Sēžu lielā virtuvē, mizoju kartupeļus. Vai es pareizi turu jauno kartupeļu mizu kasāmo? Jānotīra gandrīz spainis tik lielu jauno kartupeļu, kas dārzā izauguši smuki, apaļi, tik lieli kā sudraba pieclatnieki. Nedaudz ierauju galvu plecos, kad mācītā pavāre nopēta manu kartupeļu tīrīšanas metodi: “Acis izgriezīsi pēc tam!”

“Tu gribi teikt, ka tagad tikai jānokasa, un būs vēl jāpārtīra?”

“Laima, ja es gribētu ko teikt, tā arī skaidri būtu pateikusi!”

“Au-uuu… Sasodīts!”

Visas, kas mēs virtuvē gatavojam mielastu, sastingstam ar asiem griežamajiem rokās – kam dakša, skrāpis vai nazis. Kā tad! Mēs jau tā nojautām! Uz to jau vilka!

Visas redzam, ka tomāta daiva uz griežamā dēlīša tapusi asiņaina. Jaunā radiniece purina pirkstu, tad aši glābj asiņojošo pirkstu mutē. Klasiska pirmā pašpalīdzība un dezinfekcija.

“Mīļā, ja man būtu kaut kas pret tavu mammu, es tā arī būtu sacījusi…”

Salāti bija labi. Kotletes sulīgas, mērce ar cepeša garšu un kartupeļi nesapļekuši. Diplomētā pavāre bija centusies visus gatavošanas procesus uzmanīt, lai varētu iziet pie lielā viesu pulka un kā mielasta gatavotāja saņemt pateicības. Tā arī notika!

Nebūtu nemaz pamanījusi, ka virtuvē bija izcēlusies drāma, ja vien nebūtu skatījusies televīzijā latviešu valodā uzrunātu/tulkotu filmu. Viena varone pateica, ka vēloties kaut kur aizceļot, bet otra sarunu uzturēja, tā sakot, pa jūdu modei – ar pretjautājumu: “Tātad tev mājās nepatīk? Kas tev ir pret mums?” Vai arī citā filmā tieši tas pats, kur viens it kā nevainīgs apgalvojums tiek otra pārjautāts ar “Tu gribi teikt, ka vissirslikti?” “Tu gribi teikt, ka man nav taisnība?” un patiesībā tiek apgriezts kājām gaisā pirmā varoņa teiktais, ka atliek tikai nobrīnīties. 

Šo parādību komunikācijā esmu pamanījusi sarunās. Šķiet, ka agrāk/senāk tik daudz tā nerunāja un sacīto neapgrieza. Šādi tugribiteikt vētraini plosās feisbukā, parādās pat Latvijas masu medijos. Vai tiešām tugribiteik tsarunu forma parādījusies kā ievazājums no rādītajām filmām tāpat kā nazāli augšupejošā intonācija teikuma beigās, ko vismīļāk lieto ierēdņi, kas pastudējuši ārzemēs? Nudien sāku justies kā savulaik trimdas latvieši, kas, atbraucot no aiz dīķa, pamanījuši izmaiņas tautiešu valodošanā.

Tugribiteikt rada pārpratumu jūru, ka nespēj ne izbrist. Varbūt esmu piekasīga, bet pārsvarā šādus “Tu gribi teikt…” izsaka sievietes. Atļaušos izteikt pieņēmumu, bet zināms, ka vīrieši vispār runā tiešāk. Ja viņi teiktu, ka kļūst vēss, tas to arī nozīmē. Ja sieviete izsakās, ka drīz būs lietus, tad viņa vēlas teikt, ka jāmeklē lietussargs, ka viņai nav siltas jakas, vai ka jāpiemet kamīnā malka. Nezinu kāpēc, bet prātā nāk jociņi par sieviešu valodas tulkošanu.

Varbūt tugribiteikt ir viens no diplomātijas paņēmieniem? Teikt to, ko vajadzētu nojaust. Manipulatoru metode. Varbūt tāpēc, ka šī forma ļauj manevrēt, tā uzplaukst ar negantu vērienu. Pat dārznieču pārdomas ar tugribiteikt var pārgriezt tā, ka maz neliekas.

Ko tad dārznieces savā starpā sarakstījās?

Viena saimniece, kurai liels rožu dārzs, izteicās, ka visus runātājus, kas ikgada festivālā tik runā-runā-runā, vajadzētu aizvest uz kādu dārzu, kur pastrādātu, lai runāšanai būtu kāds taustāms labums. Otra atbildēja, ka nudien, kamēr festivālā tik runā-runā-runā, un nekas pēc tam netiek realizēts dzīvē, ai, kā būtu labi, ja runātāji atbrauktu un palīdzētu izravēt/nolasīt kolorado/sasiet pirtslotas/apravēt peoniju apdobes. Trešā arī ierakstīja, ka būtu priecīga par kādiem talciniekiem, kad pēkšņi sarakstē iesaistījās nedārzniece: “Jūs gribat teikt, ka visi, kas piedalījās runāšanas festivālā ir tirliņi, gaisa grābšļi un tukšas mucas kūlēji? Jūs gribat teikt, ka nav jākopj sarunu kultūra? Jūs gribat kā padomju laikos slavēt tikai arājus/strādniekus…” Utt… Tik veikli apgrieza kājām ilgas pēc palīgiem un talkas, ka dārznieces apklusa. Bā! Te tev nu bija!

Taču nē! Ja praktiskās dārznieces būtu vēlējušās aprunāt runātājus, būtu tā skaidri arī pateikušas. Sarunāšanos ar mājieniem agrāk sauca sarunu caur puķēm. Uzplaukušo tugribiteikt sarunu metodi var saukt arī par manipulatoru nezāli. Diemžēl lekni zeļ.