Lēcas ir viens no senākajiem kultūraugiem. Šie pākšaugi garšo ne vienam vien. Iespējams, pat neesam aizdomājušies, kā lēcas vispār audzē, kā tās izskatās uz lauka un kur tās aug. Ar interesi, vai tās vispār var izaudzēt mūsu klimatiskajos apstākļos, šosezon eksperiments veikts Cēsu viduslaiku pils dārzā. 

Pirms zemi klāja sniegs, ar pils dārznieci devāmies uz pils dārzu. Protams, novembra otrajā pusē tas nebūt nav tik krāšņs kā vasarā. Tomēr, kamēr ķermeni jūtami pārņem aukstums, viņa parāda un nosaka, ka ir vēl kliņģerītes. Arī kāposti labi izskatoties. “Tā ir paradīze septiņas sezonas, un es nekad nezinu, ko sagaidīt no saviem pavalstniekiem…” nosaka Cēsu viduslaiku pils dārzniece Līga Eglīte, piebilstot, ka augam ir sava domāšana, sava uzvedība, tāpēc lielākā daļa ir eksperiments. 

Starp kopumā jau 65 dažādiem augiem, kas šajā vasarā izauguši Cēsu viduslaiku pils dārzā, veikts vēl viens jauns eksperiments – mēģinot izaudzēt lēcas. Pils dārzniece Līga Eglīte stāsta, tas nav mūsu klimata augs, bet vasara bija laba un eksperiments bija sekmīgs. Sevišķi lēcām patika plus 30 grādi. “Visiem apmeklētājiem, kuri šeit nāk un jautā, ko tad ēda tajos laikos, pieminu lēcas. Gatavoja sautējumu. Tur varēja būt miežu putraimi, bet pārsvarā lēcas – lētākais produkts, kuram pievieno dažādus dārzeņus. Tie var būt rāceņi, burkāni, pastinaks, sīpoli, garšai vēl ķiploki, zaļumi. Vārdu sākot, lēcu virums, kas jau no Romas laikiem. Jaukais teiciens pārdevās par lēcu virumu. Tas bija ļoti lēts ēdiens.”

Līga Eglīte stāsta, ka 12.gs. un 13.gs. klimats vēl ir diezgan silts. Lēcas šeit var izaudzēt, bet pamazām paliek vēsāks. 14., 15.gadsimtā jau vairs nevar. Vasaras ir par īsu, arī par lietainu, un lēcas ieveda no siltāka reģiona. Iespējams, tā varētu būt mūsdienu Polija. Vairākus gadus Līgai bija interese, kā lēcas varētu izaudzēt, iepriekš dzirdējusi, ka kādam tas arī izdevies. “Laimīgā kārtā mani uzmeklēja Linda Mazure, žurnāliste, ēdienu blogere varētu teikt, ēdienu vēstures pētniece, kura arī ļoti daudz ko eksperimentē. Viņa atveda šīs sēklas. Divu veidu lēcu sēklas. Tādas lielākas, mazākas. Mazo šķirni sauc “Punduri”. Vispār tās nav mūsu reģiona, bet no Alpiem, sauc par Švābu lēcām jeb Albu reģions Alpos. Doma bija tāda, ka jāiesēj, jāpamēģina, kas sanāks.”

Līga Eglīte datorā rāda fotogrāfijas, kā lēcas iesējusi un kā sākušas augt. Jūnijā tās jau sprīdi garas izaugušas.“Tāds prieks bija. Gāju katru dienu skatīties, kas tur notiek, vai nav kāds grauzējs uzkritis. Mazums. Svešzemju audziņam atradīsies visādi ēdāji, noknābātāji, bet viss notiek labi.”

Pils dārzniece arī stāsta – pundurlēcām ir mazi balti ziediņi, otrai šķirnei violetīgi un nedaudz lielāki. Fotogrāfijās arī redzams, kā mazliet vēlāk jau aizmetušās pākstis. “Skaistas pākstis, kur dažās ir diezgan daudz to bērnu iekšā. Nevis piecas, sešas, bet daudz vairāk.”

Jūlijā jau viss noticis ātri, lēcu pākstis jau gandrīz sāka dzeltēt, gatavoties, bet augustā jau daļu vākusi nost. “Dzīvē tas augs ir apmēram 80 centimetri, varbūt metru garš. Tiklīdz ir mitrums, pākstiņām uzmetas kaut kāds sūbējums un arī var sākt bojāties.”

Pagājušā gadsimta vidū šīs lēcas pārstāja audzēt, jo ir mazražīgas. Tādu vēsturisko kultūraugu kā vērtības saglabāšana tobrīd acīmredzot nav bijusi arī aktuāla. Tas esot brīnums, ka kādā kolekcijā tomēr vēl saglabājušās. Un ne Šveicē, ne kādā Eiropas sēklu bankā, bet gan Pēterburgā, kur ir plaša lēcu šķirņu kolekcija. 

Mēģinot izaudzēt lēcas, kas arī izdevās, Līga Eglīte ieguva arī materiālu nākamā gada viduslaiku pils dārza ekspozīcijai.