Smalka un precīza izšūšana kaligrāfijas līmenī, kā rezultātā tūkstošiem krustdūrienu pārvēršas unikālā mākslas darbā. Tas ir stāsts par mākslinieci Vinetu Meisteri, kura savu vaļasprieku pārvērtusi par dzīvesveidu. Kopā ar vīru Gati savās mājās Cesvainē Vineta izveidojusi “Izšūto gleznu galeriju”, kas vienaldzīgu neatstās nevienu.

Atverot romantisma stilā iekārtotās galerijas durvis un ieraugot darbus, kas vairāk līdzinās fotogrāfijām un gleznām, ne ierastajam priekšstatam par šo rokdarbu tehniku, sākotnēji iezogas pat šaubas, varbūt māksliniece tikai joko, taču, apskatot darbus tuvumā, tiešām atklājas krustdūrienu raksts. Tas ne tuvu nav tāds, kādu atceramies savu vecmāmiņu izšūtajos spilvenos vai galdsedziņās. “Audumi ir palikuši arvien smalkāki, līdz ar to krustiņu nemaz nevar pamanīt,” stāsta Vineta. “Piemēram, šie darbi, kas izšūti uz melnā auduma, liec tos, kur vēlies, tie tiešām izskatās kā fotogrāfija vai glezna. Tas ir jāsaprot, senāk izšūšanā izmantoja raupjus diegus, dziju, rupjāku audumu, tagad tas viss ir tik smalks, ka tik tiešām līdzinās fotogrāfijai,” smaida māksliniece. 

Vienā gleznā simts tūkstoši krustiņu

Gleznās Vineta izšuj gan ziedus un dzīvniekus, gan vecmeistaru darbus un dzīvesstāstus, kur katram mazākajam simbolam ir sava nozīme. “Katram darbam tiek veltīti vismaz trīs mēneši. Ir darbi, kuru izšūšanai pagājuši pat deviņi mēneši,” stāsta Vineta, rādot izšūto gleznu ar peonijām, kas izšūta ar 131196 maziem krustiņiem, savukārt krievu vecmeistaru gleznā esot vairāk nekā 96 tūkstoši krustiņu. “Tādā mazā centimetrs reiz centimetrs kvadrātiņā ir 100 krustiņi,” smaida izšuvēja. “Tagad es strādāju ar daudzām adatiņām, visas sanumurētas pēc diedziņu krāsām un toņiem, un saspraustas speciālā adatu pamatnītē. Tas atvieglo darbu un taupa laiku, jo katru reizi vērt vajadzīgo diedziņu ir ļoti laikietilpīgi. Ja darbā ir, piemēram, 92 krāsas, tad es šuju ar 92 adatām,” noteic Vineta, uzsverot, ka liela nozīme esot arī pašām adatām. “Tās ir speciālās izšūšanas adatas ar asu galu un labu actiņu. Kādreiz meitenes, kas atbrauc pie manis uz meistarklasēm, stāsta, ka krustiņi nesanākot, diegi pūkojoties. Izrādās, adatiņas nav pareizās, kolīdz iedodu ar īsto pamēģināt, gan krustiņš klājas glīti, gan darbiņš skaisti sanāk. Tam visam ir ļoti liela nozīme,”uzsver Vineta. “Man patīk, kā tas darbs veidojas, tā lēnām un pamatīgi. Patīk tas radīšanas prieks, tas gandarījums pēc tam, taču aicinājumam ir jābūt, bez tā ko šādu nevarētu. Ja runājam par pacietību, es neesmu pacietīga ikdienas darbos, piemēram, puķei smalki katrai lapiņai putekļus slaukot. Bet izšujot ir citādāk.”

Gleznas, riekstkoži un uzpirksteņi

Krustdūrienu Vineta iepazinusi jau pirms gadiem 30, taču tā nopietni aizrāvusies ar to pēdējos 15. “Es esmu madoniete, bet ieprecējos Cesvainē. Kad savulaik, pirms gadiem piecpadsmit, atvedu savus darbus no ierāmēšanas un rādīju vīramātei, viņa uzreiz skubināja, lai saucu draudzenes ciemos un rādu, ko protu, kas sanāk. Toreiz gan man vēl bija tikai padsmit darbi, ne 87, kā šobrīd. Toreiz algotā darba dēļ to nevarēju, taču tagad viss ir pamainījies. Kad mammis aizgāja aizsaulē, viss salikās tā, ka šobrīd brauc gan no tuvām un tālām pilsētām, gan draudzenes, gan tūristu grupas. Tā klusā mammas vēlēšanās ir piepildījusies,” noteic Vineta, rādot rožu gleznu, kas tapusi mammas piemiņai, un atzīstot, galerijas tapšanas iniciatore faktiski bijusi Gata mamma. 

Turpinot izrādīt galeriju un redzot manu neviltoto sajūsmu ne vien par darbiem, bet arī tās iekārtojumu, Vineta uzsver, ka tas viss viņai esot tikai pateicoties vīra atbalstam . “Gatis man visu palīdz, mēs visu abi kopā darām. Bez viņa es to nevarētu. Tikai pateicoties Gatim mana aizraušanās ir pārvērtusies par manu dzīvesveidu,” atzīst Vineta, stāstot, ka līdz ar izšūšanas meistarklasēm vasaras sezonā pie viņiem notiek arī “Vasaras botānika”, kad ikviens var atbraukt un izveidot savu dekoru no ģipša, baltā māla un pļavas ziedu nospiedumiem. Te skatāma arī riekstkožu kolekcija un gandrīz divi simti uzpirksteņu, kas, kā atzīst Vineta, izšuvējiem ir piederīgs aksesuārs, lai gan pati tādu neizmantojot.

Vienīgā meistare Baltijā

“Izšūšana ir paplašinājusi manu redzesloku arī mākslas pasaulē – uzreiz paskatos, kas tas ir par mākslinieku, pēc kura reprodukcijas ir veidotas izšūšanas shēmas, ieskatos internetā, kādi ir vēl šim māksliniekam darbi, palasu par pašu meistaru. Tāpat arī izšujot ziedus – tās pašas hortenzijas vai anemones, arī tās es redzu tagad pavisam citādāk”, smaida Vineta, piebilstot, ka caur izšūšanu viņa iepazinusi citas rokdarbnieces visā plašajā pasaulē. Te gan jāpiebilst, ka Vineta ir vienīgā meistare Latvijā, iespējams, pat Baltijā, kuras izšūto gleznu kolekcijā darbu skaits tuvojas simtam.

“Es viņas izšuju, lai tas paliktu kā mans kultūrmantojums, kā privātā kolekcija. Baudu es gūstu no tā, ka es redzu – ir atkal tapis jauns darbs. Šobrīd es izvēlos arvien sarežģītākus darbus, man vajadzīgs tas tā saucamais vou efekts. Caur to es apliecinu pati sev, ka es varu izdarīt, tas dod to lielāko gandarījumu,” atzīst Vineta. Tāpat kā cilvēku emocijas, ko Vineta pamanot, kad atver savas galerijas durvis viesiem. Līdz ar ikdienas tūristu uzņemšanu viņa iesaistās arī dažādos projektos, tostarp “Atvērtās dienas laukos”, “Mājas kafejnīcu dienas” un akcijā “Satiec savu Meistaru”. 

“Daudzreiz esmu nodomājusi, ka vajadzētu ar slēpto kameru iefilmēt tās emocijas, kas nāk no cilvēkiem, atverot galerijas durvis. Vou! Au! Oho! Nofilmēt, ierakstīt kādā lentē, tad palaist sev fonā brīžos, kad izšuju. Tas noteikti dod spēku un iedvesmu! Atceros, reiz bija kāda sieviete iebraukusi, viņai maz laika galerijas apskatei, jo bija steidzīga. Ienāca, apsveicinājās un saka: “Tu man nerādi tās fotogrāfijas, rādi kur tev tās izšūtās gleznas!”. Tas laikam arī ir līdz šim spilgtākais un patīkamākais kompliments. 

Mans vīrs ir mans miljons

Runājot par savu vīru, Vineta ir lepna — arī viņš esot pievērsies izšūšanai. Kā smejas pats Gatis, kurš arī piedalās mūsu sarunā, no diedziņu pasniedzēja viņš esot tapis par blociņu izšuvēju. Vineta uzsver, ka Gatis esot arī tas, kurš palīdz iekārtot galeriju, aprušināt vairāk nekā 20 pagalmā ziedošās hortenzijas un rozes, kas glabā vīramātes piemiņu. Arī tas, kurš atļaujot Vinetai sapņot un noticēt, ka simtajai gleznai par godu viņa varēs atvērt arī savu konditoreju. Nu tā, lai varētu tā smalki un ar glanci izbaudīt tasi tējas ar gabaliņu pašu ceptas burkānkūkas.

“Re, tā ir mana konditoreja,” saka Vineta, rādot gleznu ar izšūtu namiņu, ko ieskauj ziedi. “ Līdz simtajai gleznai man tāda būs! Es gribu piedzīvot to mirkli, kad atbrauc draudzenes, mēs uzcepam kūku, no smalkām tasītēm dzeram tēju un jūtamies kā mazajā Francūzijā. Jā, jā es, zinu, ka ir Francija un franču stils, taču man gribas teikt Francūzija,” smaida Vineta un Gatis piebalso, ka kūkotava viņai būs. “Ir jātic sapņiem,” saka Vineta. ”Es sapņoju, daudz sapņoju! Kad izšuju, es sapņoju un ticu, ka mani sapņi piepildīsies!”