“Neko briesmīgāku savā dzīvē neesmu izbaudījusi,” pēc Covid-19 pārslimošanas saka neretniece Ingrīda Baļčuna. Šī slimība viņai atņēma vairākus mēnešus no dzīves, pašas tēvu, zaudēti tika arī mati. Pagājuši desmit mēneši, tikai tagad viņa var teikt - jūtos labāk. Savā stāstā par to, ka ar izslimošanu vēl nekas nebeidzas, viņa bija gatava dalīties arī ar ReTV.
Ingrīda Baļčune savu veselību vienmēr uzpasēja, bet, aizbraucot pie meitas uz Ziemassvētkiem un sastapoties ar mazbērniem, Ingrīda pieļauj, ka tur arī sākās viņas nedienas ar Covid-19. “Es tā saprotu, ka viena no mazmeitām ir atnesusi no bērnudārza, jo viņa man atbrauca līdzi uz Neretu, mēs šeit vēl padzīvojām,” saka Ingrīda Baļčune.
Visspēcīgāk simptomi parādījās vecgada vakarā, bet Ingrīdai par nelaimi Covid-19 testu nevarēja nodot, jo bija brīvdienas. Viss sākās ar stiprām galvassāpēm un nevienmērīgu temperatūru. “Vienu stundu ir 36,4 temperatūra, pēc stundas tev ir 40 temperatūra, tu nevari to temperatūru nosist. Tad tu saproti, ka tu neko vairs nekontrolē, ka tā slimība dzīvo savu dzīvi, tu neko nekontrolē, tad es vienkārši ļāvos, es pat beigās nedzēru temperatūras zāles, es vispār neko nedzēru, dzēru tikai tēju,” saka Ingrīda Balčūne.
Saslimstot vienai no pirmajām mazpilsētā, attieksme no apkārtējiem bijusi briesmīga un nicinoša. Slimības gaitā parādījās liels bezspēks. Ingrīda stāsta, ka ilgi nācās gatavoties, lai paceltu granulu maisu. Vienā brīdī pat iestājās panikas lēkme, nācās zvanīt ātrajai palīdzībai, un, tai atbraucot, tika izmērīts skābekļa daudzums. Ārsti neko nopietnu nekonstatēja un aizbrauca. “Sākās īstā elle, ka man likās, ka, nu, viss tagad beigsies, bet tad tikai sākās. Tad es gulēju gultā, es nezināju, vai ir diena vai nakts, un galvenais vajadzēja būt ūdenim pie gultas, jo vajadzēja padzerties. Ja gribēju kaut kur piecelties, uz tualeti aiziet, tu tūlīt ģībi nost un gāzies nost. Vajadzēja iedzert ūdeni, drusciņ pasēdēt, viss tā kā norimstas, tad tikai tu celies un mēģini iet. Vispār - tas ir briesmīgi, tas ir briesmīgi, neko briesmīgāku savā dzīvē neesmu izbaudījusi, kaut arī man ir trīs bērni piedzimuši, gripa kādreiz ir bijusi.”
Ar Ingrīdu kopā dzīvoja tētis, kurš bija kopjams. Saslimstot Ingrīdai, vīruss nesaudzēja arī viņas tēti. “Tēvs arī saslima, un tad, kad es beidzu slimot, tad tēvs, bet viņš ļoti vieglā formā, bet viņam bija insults uzreiz, saistībā ar Covid-19. Viņš februāra sākumā nomira. Tā kopēja, kas nāca pie tēva, tā arī saslima ar Covid-19. Mēs visi saslimām ar Covid-19.”
Ingrīda, kā jau vairums, ar Covid-19 slimoja divas nedēļas, bet tas nenozīmēja, ka viss būs kārtībā. Pēc izslimošanas sākās blaknes, kā, piemēram, parādījās zilumi pa visu ķermeni. Lai gan analīzes bija labas, tomēr citas pārbaudes uzrādīja, ka veselība ir neatgriezeniski bojāta. “Es domāju, ka nekad neatgūšu, tie plaušu bojājumi, tie ir uz visu laiku, plaušas jau nevar atjaunoties. Man pēkšņi sāka mati krist laukā, es ķemmēju, man visa māja bija vienos matos. Protams, visu laiku tas nogurums. Citreiz bija tā, ka naktīs trūkst elpas. Kad lec kājās, piecelies sēdus naktī, mēģini tā kā elpot.”
Tolaik, kad Ingrīda saslima, vakcīnas Latvijā vēl nebija pieejamas. Līdzko veselība uzlabojās, viņa devās saņemt pirmo poti. “Tagad es sēžu godīgi mājās un ne soli nekur, es šausmīgi baidos saslimt. Es zinu, ka es esmu vakcinējusies, varbūt tas būs vieglāk, decembrī ir tā trešā “Pfizer” pote, es noteikti arī iešu uz to, es negribu saslimt.”
Lai gan sākotnēji par savu slimošanas pieredzi nevēlējusies publiski runāt, Ingrīda atzīst, tikai uzzinot reālus stāstus, sabiedrībā veidosies izpratne par to, ko šī slimība nodara veselībai. “Es domāju, ka daudz vairāk ir jārunā tiem cilvēkiem, kas ir slimojuši, daudz vairāk, jo katrs, ko tu, kādu nelielu sižetu parādāt, brūk visi virsū - viss ir safilmēts, viss ir izdomāts. Ka tas tā nav, bet ir jāņem pārsvars, nedrīkst vairs klusēt. Es arī negribēju par to slimību vairs runāt, neērti par to runāt, negribas tā šausmas atcerēties. Nepatīk. Negribas par to runāt, tas bija sāpīgs posms, bet par to ir jārunā. Pēc iespējas vairāk.”
Šobrīd, pēc Covid-19 izslimošanas, Ingrīda Balčūne aizvien dodas sportot un uzņem D vitamīnu. Lai gan ir pagājuši desmit mēneši, tikai tagad ir atguvusi veselību pilnībā.
