Ķekavas novada pieņemto lēmumu par spēļu zāļu aizliegumu novadā gada nogalē noraidīja atbildīgā ministrija. Tomēr tas nav atturējis citas pašvaldības meklēt iespējas, kā atbrīvoties no azartspēļu uzņēmējiem. Salaspils novads gan gājis citu ceļu, veicis grozījumus teritoriālajā plānojumā, kas pašvaldības budžetam izmaksājis ap 15 000 eiro.
Jautājums par spēļu zālēm Salaspils novadā ir vēl aktuālāks nekā Ķekavā, kas pirmā vēlējās panākt novada teritoriju brīvu no spēļu ellēm. Pilsētas centrā līdzās tirdzniecības centram un daudzdzīvokļu mājām ir četras spēļu zāles. “Tas ir novedis pie situācijas, ka vietā, kur es skolas laikā pirku grāmatas, tā bija grāmatnīca, 90. gados tas bija būvmateriālu veikals, bet pēc tam divdesmit gadus tā ir spēļu zāle. Bizness vienmēr iet tur, kur ir klienti, bet mēs nevaram atļauties, ka šī veida bizness pārņem izdevīgākās pakalpojumu sniegšanas vietas,” norāda Raimonds Čudars, Salaspils novada domes priekšsēdētājs (JV).
Pamatojoties uz pavasarī veiktajiem grozījumiem Azartspēļu un izložu likumā, arī Salaspils novads pieņēmis lēmumu nākamo piecu gadu laikā atbrīvoties no spēļu zālēm pilsētā. Arī vairums iedzīvotāju vislabprātāk tās vairs nekad neredzētu atvērtas. Šāds viedoklis pausts arī sabiedriskajā apspriešanā.
Lēmuma pieņemšanai Salaspils gan izvēlējusies veikt grozījumus teritoriālajā plānojumā, tādējādi vismaz teorētiski atļaujot šim biznesam ienākt nomalēs. Savukārt Ādažu novads, kur personalizētajā aptaujā arī vairums iedzīvotāju nobalsoja par novadu bez spēļu ellēm, ieņēmis nogaidošu pozīciju. “Likumdevējs liek pašvaldībām meklēt vietu, kā saka, grēka pasākumiem. Vai tie ir prieka nami vai azartspēles. Manuprāt, te tiešām Satversmes tiesai būtu jāskata pēc būtības. Jā, ir jālīdzsvaro paļāvība uzņēmējdarbības videi, bet ir arī jārespektē iedzīvotāju skaidri redzamā griba, ka mēs negribam savā novadā (spēļu zāles),” saka Māris Sprindžuks, Ādažu novada domes priekšsēdētājs (LRA).
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Salaspils novada pieņemto lēmumu vēl neesot izskatījusi, tomēr tas esot cerīgāks, jo spēļu zālēm uzlikti tikai ierobežojumi atrasties konkrētās vietās. Iedzīvotāju vēlme dzīvot no spēļu zālēm brīvā novadā gan neesot pietiekams arguments, lai ministrija pašvaldību lēmumus akceptētu. “Mums jau ir skaidrs, ka lielākā daļa iedzīvotāju vispār ir pret šādu uzņēmējdarbības veidu, bet arī no tiesu prakses izriet tas, ka aizliegumam ir jābūt sasaistītam ar konkrēto situāciju. Viedoklis ir tikai viens no pamatojumiem, bet ir jābūt vēl kādam citam apstākļu kopumam,” norāda VARAM Valsts sekretāra vietniece Ilze Oša.
Pašvaldību darbībām līdzi seko arī azartspēļu nozare, kas gan uzskata, ka lielākos aizliegumus biznesam uzliek nesakārtotā valsts politika šajā jautājumā. “Tas diemžēl ir tāds hibrīdregulējums, kur kaut ko lemj un nosaka valsts, kaut ko lemj un nosaka pašvaldības. Tas, ko pašlaik dara pašvaldības, “lec laukā” no tā, ko ir valdība pieņēmusi pamatnostādnēs,” saka Arnis Vērzemnieks, Latvijas Spēļu biznesa asociācijas prezidents.
Jāpiebilst, ka pašvaldības arī ekonomisku apsvērumu dēļ nav ieinteresētas saglabāt spēļu zāles, jo to rīcībā no azartspēļu nodokļa nonāk niecīga daļa. Salaspils novads no četrām spēļu zālēm iegūst pārdesmit tūkstošus eiro gadā, ar ko nav iespējams uzcelt ne jaunu bērnudārzu, ne noasfaltēt ielu.
