Dabiskās pļavas vairs tikai 0,3% - 0,7% no Latvijas teritorijas

Plūdi Vācijā, karstuma vilnis Ziemeļamerikā un arī pie mums Latvijā, - tā ir vairs ne tikai teorija par klimata izmaiņām, bet reālas sekas. Strauji samazinās arī bioloģiskā daudzveidība. Un šīs pārmaiņas ir veicinājis cilvēks un tā darbība. Lai apturētu šīs izmaiņas, Eiropas Savienība ir apņēmusies līdz 2050.gadam panākt klimatneitralitāti un noteikusi savu Zaļo kursu. Taču saimniekot videi draudzīgi varam jau šodien. Par to stāstīsim arī turpmāk, ik ceturtdienu, sižetu sērijā „Rītdiena sākas šodien”. Pirmais stāsts – „GrassLife” projekta demonstrācijas saimniecība „Bekas” un dabisko pļavu saglabāšana Latvijā.          

Dabisko pļavu atjaunošana “GrassLife” projekta demonstrācijas saimniecībā „Bekas”. „Viens no mūsu saimniecības simboliem ir lielziedu vīgrieze. Kādreiz tā bija Latvijā ļoti bieži sastopama, tā nav reto sugu sarakstā, tā ir dabīgo pļavu indikators,” saka Viesturs Lārmanis, “GrassLife” projekta demonstrācijas saimniecības „Bekas” saimnieks.

„Ja jūs tādā vidusmēra Latvijas zālājā paņemsiet vienu kvadrātmetru, tad varbūt būs 10-15 dažādas augu sugas, tad dabiskajās pļavās ir kvadrātmetri, kur ir 50 dažādas. Tas ir milzīgs piesātinājums. Tad, kad manas gotiņas ēd zāli, tad viņas jau vienas minūtes laikā uzņem vairākus desmitus sugu. Te to raibumu pašlaik veido galvenokārt indikatorsugas, tās pavisam ir kaut kur starp 50-60.”

Dabiskās pļavas, kurās būtu liela augu daudzveidība, tiek lēsts, ka Latvijā ir vairs tikai 0,7 procenti, vai pat vēl daudz mazāk. Iemesli - gan intensīvāka kļūst lauksaimniecība, gan arī lopbarību vairs negādājam, kā kādreiz. „Tā veco laiku maniere, kad sieniņu izkaltēja uz lauka, nevis ietina plēvē, ka to lika siena zārdā, nevis ietina rullī, veda uz šķūni ar pajūgu, visos tajos posmos, kāda daļa no augu sēklām izbira, izkaisījās ainavā, tas palīdzēja augiem apmainīties ar gēniem. Tā ir laba lieta, bet mūsdienās tā ir problēma, jo mums visu tik ātri novāc vai ietin plēvē un neļauj nogatavoties sēklām, nu, vecos laikus gan mēs laikam šodien vairs atkārtot nevaram.”

Valkas pagasta saimniecībā „Bekas”, kas ir arī “GrassLife” projekta demonstrācijas saimniecība, ir gan šīs pļavas ar raksturīgajiem augiem, gan arī tās tiek atjaunotas.

“Šobrīd, tā teikt, te ir komanda, kas strādā, lai tas tā būtu. Te var redzēt vietu, kas vēl gadu atpakaļ bija pilnīgi necaurredzams krūmājs, nu, tāds, pa kuru ir grūti paiet. Tas krūmājs tika novākts un safrēzēti celmi, tagad mēs redzam, ka ir atsegusies tā bilde, kas te bija gadus 50-60 atpakaļ, parkveida pļava.” Šāda palīgu komanda strādā arī citās pļavās, viņu darbs ir ne tikai būt pļaujmašīnas vietā, bet arī palīdzēt izsēties sēklām.

“Viena no metodēm ir, ka ir izveidoti ganību aploki tā, ka vienā aplokā vienlaikus ir gan augstvērtīga  dzīvotne ar daudziem augiem, gan tā vieta, kura ir jāuzlabo un tad lopiņi, ēzdami augus, caur sevi izplata sēklas. Tā ir viena no metodēm, viņi ēd arī tajā bagātajā daļā un tad viņi izkakā sēklas tajā daļā, kur tās vajag. Otrs ir, ka ziemā uz šī te lauka dod tādu sieniņu, kurš ir pļauts ar puķēm bagātā pļavā, tad arī tie lopiņi palīdz izplatīties sēklām, nu, un tad šī gada nogalē būs vēl viena metode, ko lietosim, ka pārstāda velēnas no labās vietas uz tādu, kas jāuzlabo,” pauž Viesturs Lārmanis.

“Viesturs - viņš ir vēl lielāks retums, nekā dabiskās pļavas Latvijā! Viesturs saimnieko ekskluzīvā teritorijā, kur ir tikai īpaši aizsargājamie biotopi, viņam ir tikai un vienīgi dažāda veida aizsargājamie biotopi. Tas nozīmē, ka viņam ir jābūt ļoti radošam tajā, kā viņš saimnieko, lai viņš varētu pasargāt dabu, bet tajā pašā laikā vēl arī ienākumus gūt no savas saimniekošanas. Tas uzdevums viņam nav viegls, bet, zinot to viņa vēsturi, pieredzi un zināšanas, viņš ir izveidojis brīnišķīgu demonstrējumu saimniecību, lai parādītu, ka to ir iespējams izdarīt,” saka Inga Račinska “GrassLife” projekta vadītāja.