Ik Vecgada vakars valmierietim Ērikam Tomsonam ir īpašs, jo 31.decembris ir arī viņa dzimšanas diena. Šoreiz sagaidīta jau 103. jubileja. Bet Ērika Tomsona mūžs ir iezīmīgs ne jau tikai ar ilgajiem dzīves gadiem, bet galvenokārt jau ar to, ka Otrā pasaules kara laikā viņš uz Gotlandi zvejnieku laivā astoņos braucienos pārcēla simtiem Latvijas bēgļu. Tagad savā ziņā dzimšanas dienas dāvana Ērikam Tomsonam ir grāmata “Pārcēlāji”, kuras atvēršana bija gada nogalē.

Grāmatas “Pārcēlāji” atvēršana noritēja “Zoom” platformā. Tajā, lai arī tik cienījamā vecumā, piedalījās arī Ēriks Tomsons, jo grāmata ir par viņa un vēl divu pārcēlāju likteņiem, piedzīvoto, pārceļot uz Zviedriju bēgļus.

Ar Ēriku Tomsonu tiekamies viņa mājās Valmierā, vecgada vakarā nosvinēta 103. jubileja, tajā galvenā dāvana esot šī grāmata. “Un te ir atmiņas, kad es vēl biju jauns un gāja karš, es neko nebaidījos, nebaidījos jūrā iet, ne glābt citus cilvēkus, bija tāda sevišķa drosme iekšā. Es nevaru izteikt to sajūtu, kādu es izjūtu, kad ieraudzīju to grāmatu, Ēriks būs grāmatā un mani mazbērni varēs lasīt un atcerēties, ka tāds Ēriks ir bijis, braucis un glābis bēglīšus, palīdzējis latviešiem,” pauž Ēriks Tomsons, bēgļu pārcēlājs.

Ērika Tomsona mūžs nav bijis viegls – risks pārceļot bēgļus, tad apcietinājums, izsūtījums un atgriežoties nemitīgā čekas uzraudzība, bet, kā atzīst Ērika meita, tēvs nav saglabājis par to rūgtumu, kas arī ir šķiet, pamatā ilgajam mūžam. “Neturēt vairs atlikušajā dzīvē ļaunumu, neturēt naidu, tāpēc, ka tas naids, kas būtu palicis iekšā pret visu to varu, pret to, kā izturējās pret cilvēkiem izsūtījumā, naids būtu sagrauzis viņu, viņš kaut kādā veidā mācēja nopurināties, nerunāt vairāk par to un aizmirst. Tas viss ir aizmirsts, aizlikts projām, nodzīvots un tagad ir jādzīvo laimīgā dzīve,” saka Daiga Siliņa, Ē. Tomsona meita.

Savos 103 gados Ēriks Tomsons ir arī vēl visai rosīgs. Kad nebija sasnidzis sniegs, neizpalika arī ik dienas brauciens ar motorratiņiem līdz Gaujmalai. Ērika Tomsona meita arī stāsta, lai jau vairs ne tik ņipri, kā sagaidot simtgadi, bet tēvs vēl cenšas apdarīt arī mājas soli. “Katru dienu viņš dodas ārā, izstaigājas. Tagad vairāk ne tik ļoti kaplē siltumnīcu, bet rudenī arī bija ieklupis ar kapli, un es teicu: “Tēti, tev ir 103 gadi, nu nekaplē vairs.” Nē, viņš tikai uz darbu: “Kā tad es te tā staigāšu, neko nedarīšu, man arī kaut ko vajag!” Skatās visu laiku, kur viņš kaut ko varētu piepalīdzēt.”

Savā 103 jubilejā Ēriks Tomsons saka, lai arī mūžs nav bijis viegls, par to ir gandarījums. “Es esmu izdarījis, kas bija darāms pasaulē, 103 gadi nodzīvoti. Viss piepildīts, tikai jādzīvo, kāds brīdis vēl jādzīvo. Jāgaida pavasaris, kad ceriņi ziedēs, tad mēs vēl uz Gaujmalu aizbrauksim ar Lorīti, viss notiksies.”