Savā Facebook profilā katru dienu dzejniece Maija Laukmane ievieto vienu vai vairākus attēlus, pierakstot pārdomas, stāstus, pat dzejas rindas. Vai Maija kļuvusi par fotogrāfi?

Maija Laukmane stāsta par laikiem, kad apguvusi vizuālo noformēšanu. Neesot bijušu datoru, tādēļ bija nepieciešams zināt, kā jāveido afišas, kā arī to, kā jāiekārto laukums. Viņa atminas, ka viena no stundas daļām bija fotografēšana, kas, jāsaka, nepatika. Kā Maija pauž, tas esot bijis “Smenas” laiks, kad filmiņas bija jāattīsta un jākarina uz aukliņas – vajadzēja vairāk pacietības, kā viņai bija.

Dzejniece uzskata, ka no skolotāja Rngevica ir daudz iemācījusies. Tas ir, iemācījusies, ka kadrā kadrā jāmeklē dzeja. “Fotogrāfija ir apstādināts laiks, bet tajā apstādinātajā laikā ir tāpat, kā labā tekstā slānis, slānis aiz slāņa,” viņa pauž. Skolotājs esot iemācījis ēnas (nodarbību laikā bija jāskatās, kā tās krīt), kas šobrīd ļoti labi noder.

Maijai Laukmanei nepatīk vārds “fotogrāfija”, bet gan - “bilde”. Mūsdienās cilvēki ļoti uztraucas, kad viņus fotografē. Uztraukums ir par tā brīža izskatu, taču viņa uzskata: “Es vienmēr lepojos, ka es esmu ļoti maziņa. Tas nav mans komplekss, tā man ir no lemts būt, es to ļoti pozitīvi pieņemu.”

Šobrīd dzejniecei ir sajūta, ka katru dienu ir ar fotoaparātu rokās. Vienmēr nofotografēs katru mirkli, kas šķiet skaists. “Katrai bildei ir sava vēsture, savs notikums, un par katru no tām es zinu pateikt,” pauž Maija. Viņas prieks ir fotografēšana. Tā ir dzīves daļa, par ko priecājas. Dzejniece uzsver: “Man prieks, ka arī tās manas bildes citiem sagādā prieku.”

Dzejniece joprojām radoši izpaužas arī rakstot. Maijai iznākusi jauna grāmata "Melodijas stabulei", kuru atrast var Pelēča lasītavā.