Dzīvās dāvanas mēdz nonākt patversmē

Kļūt par saimnieku kādam mājdzīvniekam nozīmē uzņemties atbildību par viņa labsajūtu, veselību, ēdināšanu un tamlīdzīgi, tādēļ suņa vai kaķa iegādei jābūt rūpīgi apdomātam lēmumam. Diemžēl dzīvnieku patversmes joprojām pildās – nereti tieši bezatbildīgas attieksmes dēļ. 

Dzīvnieku patversmēs suņi un kaķi bieži nonāk cilvēciski saprotamu iemeslu dēļ, piemēram, to saimnieki kļuvuši nespēcīgi vai miruši, taču ne mazums ir arī gadījumu, kad mājdzīvniekus izmet, jo tā izrādījusies nevajadzīga dāvana. Dzīvnieku patversmes “Ulubele” pārstāve Diāna Elekse stāsta: “Cilvēks, saņemot šādu dāvanu, varbūt priecājas, bet pēc kāda laika saprot, ka tā dāvana prasa uzmanību, rūpes. Tā nemaz nav tik vienkārša lieta, es ieteiktu, ja kādam ļoti gribas kaut ko skaistu, pūkainu dāvināt, uzdāviniet skaistu plīša rotaļlietu!”

Dzīvnieku patversmē “Ulubele” mitinās vairāk nekā 500 suņu un kaķu. Daļa no viņiem šeit nonākuši, jo saimnieki nav bijuši gatavi dzīvnieku mācīt un kopt.

Elekse: “Tā ir ne tikai pēcsvētku realitāte, bet patiesībā visu laiku tā ir realitāte, jo ik pa laikam mums ir zvans, ka cilvēki saka – jā, mēs uzdāvinājām vecākiem vai vecvecākiem kucēnu, bet izrādās, ka viņi netiek ar viņu galā! Ir bijis gadījums, ka mēs skaidri un gaiši redzam, ka uz ielas ir kucēns, trīs mēnešus vecs, viens pats ziemas vidū atrodas uz ielas. Tās ir pēcsvētku atskaņas, ar kurām joprojām arī saskaramies patversmē.”

Par līdzīgiem gadījumiem zināms arī mazākās dzīvnieku patversmēs, piemēram, “Lācīšos” Cēsīs, kur šobrīd mitinās septiņi suņi un 16 kaķi. “Ja mums ir jau viens dzīvnieks, vai mums vajag to otru?! Cilvēki ir paņēmuši kucēnu, viņš ir izaudzis un viņš viņu neklausa. Un tad, kad mēs uzdodam jautājumu, vai jūs esat meklējuši kinologu, palīdzību – “vienkāršāk ir atdot patversmei”! Un jau ir paņemts jau nākamis kucēns,” saka Cēsu novada dzīvnieku patversmes “Lācīši” vadītāja Liene Kārkliņa.

Par suni vai kaķi kā dāvanu svētkos, kas pēcāk nonāk patversmē, Valmierā saka – tas esot ļoti reti un prātā nāk vien atsevišķi gadījumi. “Visbēdīgākais bija Valentīdienas gadījums, kad puisis uzdāvināja meitenei ļoti skaistu kucēnu. Es iedomājos viņu ar sarkanu bantīti. Tas bija tiešām brīnišķīgs, mazs, jauks kucēns, apmēram mēnesi vecs. Viņš šeit nonāca ar meliem, ar krāpšanos, jo atnāca ome ar mammu tai meitenei, kurai bija uzdāvināts, un teica, ka atraduši skrienam pa ielu, bet ātri tas atklājās, ka tie ir meli. Meitene piezvanīja, raudāja, gribēja kucēnu atpakaļ, bet diemžēl viņai bija tikai 17 gadi. Bērniem nevaram atdot dzīvniekus.”

Uzrunāto patversmju pārstāvji norāda, ja darbinieki saprot, ka cilvēks no patversmes vēlas ņemt kaķi vai suni kādam citam, mēdz atteikt, jo pieredze rāda, ka tas var beigties bēdīgi - ar dzīvnieka palikšanu bez savām mājām.