Nedēļas vidū devos ciemos, un draudzene pastāstīja gadījumu ar savu draudzeni, kas nupat nesen noticies. Mūspusē, kā zināms, pavasaris vēl tikai nojaušams, visur sniegi un ledi. Pēc saulainas dienas, kad sniegi kūst, ledus kļūst īpaši spīdīgs, un tas ir visur, un jāpārvietojas sevišķi uzmanīgi, ja gribi palikt pie veselības. (Šorīt gan skatījos, kā uz bērnudārzu klunkuroja mazmeitiņa – krita un cēlās, krita un cēlās, un pēc kritieniem vienīgi smiekli un tīrs bērna prieks.) Jā, bet cilvēkiem lielākos gados šādi laikapstākļi prieku gan nerada. Nē, mānos, jo prieks ir, pie tam liels! Par pavasari, par siltuma un gaismas atgriešanos. Bet slidenums zem kājām sagādā problēmas. Kā manas draudzenes draudzenei.  

Vārdu sakot, notikums diezgan smieklīgs, ja nebūtu arī sāpīgs. Dodoties pavēlā vakara stundā uz mājām daudzstāvu māju kvartālā, sieviete skaistākajos sievietes gados netīšām paslīdēja un krita. Sasitās pamatīgi, bet tas vēl mazākais. Nelaimīgā kārtā kritiens gadījās netālu no atkritumu konteineriem, kur ietve noslidināta tā, ka nekādi augšā tikt. Dāma apaļīga, grozās tā un grozās šitā, mēģina pieslieties, turoties pie miskastes, bet tās mala arī gluma, nu nekādi. Puņķi un asaras, ja palīdzētu pieslieties, šķīstu pa gaisu, tak nepalīdz jau. Un tad pēkšņi pa nokrēslu ar atkritumu maisu rokā tuvojas vīrietis – potenciālais glābējs! Vai ne? Es taču arī cerētu. Bet kas notiek draudzenes draudzenes gadījumā? Apgājis nelaimīgajai ar līkumu, vīrietis spraucas uz miskasti, maigā balsī mierinādams pakritušo, sak, neuztraucieties, es tikšu jums garām. Veikli paceļ miskastes vāku, izmet savu maisu, vāks nobūkšķ, un ,,glābējs” ir prom! 

Pārrunājot šo atgadījumu, gan smiekli, gan asaras (pārnestā nozīmē, protams). Spriedām, kas gan tam vīrietim kaitēja, ka tā uzvedās? Nu vai tad grūti padot roku pakritušam, piedevām, ja tā ir kundzīte cienījamos gados? Gāja taču ar miskastes maisu, tātad visdrīzāk ģimenes cilvēks, gādīgs, čakls. Varbūt nodomāja, ka piedzērusies bomziene apsekojusi atkritumu urnas un netīšām novēlusies no kātiem? Bet arī tādā gadījumā – vai nebūtu normāli cilvēkam palīdzēt, nevis paspraukties viņam garām un izlikties par beigtu? 

Šad un tad sociālajos tīklos parādās ieraksti, kuros vēstīts, ka kāds nejaušs garāmgājējs izglābis līdzcilvēka dzīvību. Tikpat bieži, ka cits vienaldzīgi pagājis garām guļošam, nepapūloties noskaidrot, kas viņam par problēmu. Jā, mums netīk iejaukties, jo zinām, ka tas var beigties ar nelāgām situācijām, un vispār – lai katrs tiek galā ar sevi pats. Taču, no otras puses, kur ir garantija, ka pēc simts metriem nelaime neuzglūn tieši tev? Biedējoša realitāte. 

Kas Piebalgā jauns? Joprojām esam lielos sniegos, lai arī kalendārā marts. Nekā neparasta. Atceros gadu, kurā marta beigās, kad jau pilnā sparā tecinājām bērzu sulas, kādā naktī pēkšņi sasniga tik bagātīgi, ka pēc sulu spaiņa nācās brist sniegos līdz… krietni augstāk par ceļgaliem. Vai, kā toreiz lādējāmies! Marta beigas, Kurzemē ļaudis jau dārzus rok, bet mēs vēl pa sniegu kārpāmies. Piebalgas kolorīts, neko darīt.  

Tai pašā laikā netrūkst ļaužu, kuri par lielajiem Vidzemes puses sniegiem ir stāvā sajūsmā. Pagājušajā sestdienā jau divdesmit astoto reizi mūspusē norisinājās distanču slēpošanas maratons ,,Apkārt Alaukstam”, kas šogad iekļauts starptautiskajā ,,EuroLoppet” sacensību kalendārā. Četras distances dažādiem sagatavotības līmeņiem – gan profesionāliem slēpotājiem, gan entuziastiem, kas rod prieku, aktīvi izkustoties svaigā gaisā. Pieminot Mārtiņa Rītiņa slaveno frāzi - kas var būt labāks par šo, vai ne? 

Diezgan labi atceros šī nu jau tradicionālā slēpojuma pirmsākumus astoņdesmito gadu vidū. Sākotnēji tas bija ,,tusiņš”, laba izklaide, kas pulcēja kopā toreizējā kolhoza ,,Alauksts" ģimenes, draugus un kaimiņus, arī jautras kompānijas no Rīgas - māksliniekus, teātru un muzeju darbiniekus, vārdu sakot, visus, kam nebija slinkums uzkāpt uz slēpēm un ļauties izaicinājumam apslēpot ap Alaukstu. Tie piecpadsmit kilometri toreiz nenāca baigi viegli, jo trase bija vienkārši starp krūmiem un kokiem ieslēpotas risas, šur tur pa pieklājīga izmēra pauguram, šur tur šķērsoja ceļu, nobeigumā garš gabals pārtiešām pār aizsalušo ezeru. Tā kā skolas laiks ar fizkultūras stundām man pagāja Liepājā, tā īsti slēpot nekad neiemācījos, jo slēpes lielāko tiesu appelēja pagrabā (prasiet liepājniekiem, kā viņiem ar sniegu ziemās). Klunkurēju starp meistarīgajiem vidzemniekiem, dusmojos uz sevi par tizlumu, tomēr vairākas reizes pieveicu to distanci, ja atmiņa neviļ, vismaz trīs! Gandarījums par paveikto, protams, bija milzīgs. Oh, vēl tagad ataust atmiņā jaukā noskaņa – tu laimīga dzer tēju un gaidi uz pārsteiguma balvu izlozi, visas maliņas knieš no prieka, saule spīd, slēpju zābaki, sasieti šņorēs un uzkārti kaklā, lai nepazūd, kāju pirksti vilnas zeķēs notirpuši, rokas slapjas, sals kož ausu ļipiņās… 

Nu tā, aizsapņojos. 

Ko vēl tādu interesantu uzrakstīt? Iespējams, vajadzētu pievērsties par gada labāko aktrisi nominētajai jaunkundzei, kura atteicās no Lielā Kristapa balvas, un paust savu viedokli, lai kuplinātu šī mana ieraksta tīkšķīšu skaitu. Iespējams. Taču šoreiz to nedarīšu, jo negribu ar savu būdu vilkties uz baznīcu, kuras Dievu lāgā nepazīstu. 

Ko vēl piebilst? Ļoti apmierināta un gandarīta atgriezos mājās no tikšanās ar lasītājiem Cesvainē. Tur nebija nekā – ne šokējošu paziņojumu, ne dedzīgu runu, ne satriecošu pārsteigumu. Kā saka, viss ,,pa mierīgo”, tomēr tik silti ap sirdi, kad pats apvienības pārvaldes priekšnieks pacietīgi noklausās tavu pusotru stundu garo monologu un noslēgumā pasniedz tulpju pušķi ar vārdiem, ka aizrāvies ar manu grāmatu lasīšanu. Satikt publicisti Andu Līci – vesels notikums! Viss vienkārši, sirsnīgi un jauki. Kā balzāms dvēselei. ,,Dzīvo nemanāmi,” teicis Epikūrs. No kurienes viņam šī doma? ,,Labāk esi vienkāršs un godīgs, nekā gudrs un melīgs.” To, savukārt, paudis sengrieķu filozofs Sofokls, kurš savā laikā uzskatīts par starpnieku, caur kuru ar cilvēkiem var runāt dievi. 

Atzīstu vienkāršību! Arī tas ir viedoklis. Protams, neviens to neapspriedīs kā pompozo kino balvas noraidīšanu, un tomēr. Dzīvojam tā, kā katrs vēlamies. Domājam to, ko domājam. Esam tie, kas esam, nevis tie, kam pēc kāda domām vajadzētu būt. Saulainu martu visiem!