Enerģijas cenu leiputrija beigusies

Turpmāk divas reizes mēnesī "Latvijas Avīze" lasītājiem piedāvās padziļinātu ieskatu dažādās ar enerģētiku saistītās aktualitātēs – rakstu sēriju "Elektrizēts". Mēs ceram, ka šīs publikācijas palīdzēs mums kopīgiem spēkiem pārvarēt energokrīzi.

Brīdī, kad projekts tika iesniegts apstiprināšanai, vēl nebija Krievijas kara Ukrainā, vēl netika domāts arī par maksimāli ātru un pilnīgu enerģētisku neatkarību no Krievijas. Tomēr enerģētikas sektors jau bija licis iedzīvotājiem savus maciņus atvērt plašāk. Energoresursu sadārdzinājums pagājušajā ziemā smagi skāra daudzus. Tagad cenu kāpumu papildina arī citas pro­blēmas, piemēram, energoresursu deficīts. Kā tikt ar to galā valstij un cilvēkam?

Tie ir jautājumi, uz kuriem centīsimies rast atbildes rubrikā "Elektrizēts".

Pēdējie divi gadi izcēlušies daudzējādā ziņā – pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā bijuši tikai redzamākie un sāpīgākie notikumi. Tas viss atstājis milzīgas pēdas arī uz enerģijas cenām, tām sasniedzot pēdējo desmit gadu laikā augstākos rādītājus. Pēc regulētā tirgus izzušanas šķita, ka enerģijas cenu ziņā dzīvojam sapnī – nemitīgi enerģijas cenas Latvijā bijušas vienas no zemākajām Eiropas Savienībā. Diemžēl šim sapnim vismaz uz laiku pienācis gals – jau pērn cenas vismaz dubultojušās, bet 2022. gads, visticamāk, nāks ar jauniem cenu un rēķinu rekordiem. Kādas vēsturiski bijušas enerģijas cenas, kā tās veidojušās un vai joprojām regulētā enerģijas tirgū situācija būtu cita?

Kā zināms, mājsaimniecībām elektroenerģijas tirgu atvēra 2015. gada janvārī (Latvija "Nord Pool" biržai pievienojās 2013. gada vasarā, bet lielie patērētāji biržas cenas varēja izmantot jau kopš 2007. gada), ļaujot cilvēkiem savus elektrības tarifus piesiet "Nord Pool" biržas cenām. Tas nozīmē, ka elektrības cena mainās ik pa stundai – patērētājam ideālos apstākļos tā var būt pat teju par velti, bet, notiekot dažādām likstām, cena var sasniegt vairākus desmitus centu par kilovatstundu. Līdz pat 2021. gada rudenim cenu iziešana ārpus saprātīgiem rāmjiem bija reta parādība, tai svārstoties no 3,4–5,1 centam/kWh, bet šobrīd vidējā cena biržā gozējas jau ap 20 centiem par kWh.

Tieši elektroenerģijas nozarē tirgus atvēršana palīdzēja samazināt rēķinus – vēl 2012. gadā, gadu pirms pievienošanās "Nord Pool", vidēji mājsaimniecības par elektrību maksāja iespaidīgus 11,3 centus/kWh, kas ir absolūts rekords joprojām. Togad Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstu starpā Latvijā bija trešais augstākais cenu līmenis, atpaliekot vien no Slovākijas un Lietuvas, bet Igaunijā ar 6,4 centiem, visticamāk, lētā degslānekļa dēļ situācija bija vislabākā.

Elektrības cenas: kontrasta efekts

Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors Gunārs Valdmanis sarunā ar "Latvijas Avīzi" skaidroja, ka kopumā visā Skandināvijas reģionā, pie kura elektroenerģijas tirgū var pieskaitīt arī Latviju, cenu kritums sācies pirms vairāk nekā desmit gadiem iepriekšējās ekonomiskās krīzes iespaidā, jo tobrīd apstājies pieprasījuma kāpums, kas energoefektivitātes uzlabošanas dēļ atjaunojies lēnāk nekā auga pirms krīzes. Tāpat cenu kritumu veicināja atjaunojamās enerģijas pieaugums kopējā enerģijas portfelī. "Jāteic, ka drīzāk tirgus liberalizācija šo procesu tiešā veidā ļoti būtiski neietekmēja, jo cenu konkurence un arī cenas svārstības tirgū pastāvēja arī pirms tam, tomēr liberalizācijas rezultātā tās kļuva ievērojami pamanāmākas klientiem. Proti, no ārējo piegādātāju viedokļa elektroenerģijas tirgū tā īsti nekad nav bijis kāda piegādātāja monopols. Jāuzsver gan, ka iepriekšējo gadu cenu krituma tendence pilnīgi noteikti un nepārprotami ir viens no iemesliem, kāpēc šobrīd esam reģionā piedzīvojuši tik strauju cenu kāpumu, jo ļoti zemo cenu līmenis, pirmkārt, padarīja nerentablas lielāko daļu no investīcijām jaunās ražotnēs, un, otrkārt, pamudināja būtiskos apjomos slēgt arī jau strādājošas ražotnes, lai novērstu apjomīgos zaudējumus, it īpaši 2020. gadā, kad cenu līmenis kritās īpaši kritiski," sacīja Valdmanis, būtībā norādot, ka tik zemas cenas, kādas tās bija 2020. gadā, saldas bija mums – patērētājiem, bet noteikti ne ražotājiem.


Dabasgāzes cenas – svārstīgas

Ja skatāmies uz cenu izmaiņām dabasgāzes tirgū, kuru mājsaimniecībām atvēra 2017. gada aprīlī, tik lielu un strauju kritumu kā elektroenerģijas nozarē novērot nevaram. Sākotnēji pēc tirgus atvēršanas cena mazliet pat pieauga, taču 2020. gadā tā jau bija rekordzema, ar ko arī daļēji skaidrojama zemā elektrības cena. Savukārt pērn vidējā cena jau bija teju rekordlīmenī.

Valdmanis skaidro, ka dabasgāzes tirgus svārstību iemesls bija atšķirīgs un to lielā mērā var saistīt ar notikumiem globālajā tirgū. "Pirmkārt, pēc Krievijas pirmā iebrukuma Ukrainā piedzīvotā naftas cenu visai straujā kāpuma sekoja šim tirgum raksturīgie "atplūdi", kas būtiski ietekmēja arī dabasgāzes cenu samazinājumu, un tirgus atvēršanas mirklī kopumā Latvijai bija paveicies ar to, ka kopējā tirgus situācija kļuva labvēlīgāka. Protams, papildus palīdzēja arī tas, ka tirgus tika atvērts konkurencei un dabasgāzes cenas faktiski izlīdzinājās ar globālajām dabasgāzes cenām un sāka ciešāk sekot arī naftas tirgus tendencēm. Ja dabasgāzes tirgū saglabātos iepriekšējā situācija, proti, viena piegādātāja monopols, tad gan cenu krituma, gan kāpuma tendences būtu lēnākas, bet kopumā tomēr līdzīgas, kādas varam vērot šobrīd, jo arī vēsturiskie dabasgāzes tirdzniecības līgumi starp monopola stāvoklī esošo gāzes ražotāju un gāzes tirgotāju Latvijā paredzēja dabasgāzes cenu piesaisti starptautiskajiem energoresursu tirgiem."


Siltumenerģijas cenu ietekmē ne tikai dabasgāze

Tikmēr interesanta situācija pēc dabasgāzes tirgus atvēršanas notika ar siltumenerģijas cenām. Varētu likties, ka siltuma cenas lielā mērā ir piesaistītas dabasgāzes cenām, taču vēsturiskās cenas rāda, ka tā gluži nav, jo kaut gan 2020. gadā dabasgāzes cena bija rekordzema, siltuma tarifi togad saglabājās iepriekšējā līmenī. Kopš 2018. gada ik gadu siltuma tarifs pārsniedzis 53 eiro/MWh. Tas nozīmē, ka siltuma cenas ietekmē arī citi apstākļi.

Vai šķeldas cenai ir tik liela ietekme uz siltumenerģijas cenām? Gunārs Valdmanis sacīja, ka uz šo jautājumu nevar viennozīmīgi atbildēt, jo siltumenerģija uzņēmumiem Latvijā ir dažādas situācijas. "Kad tika atvērts dabasgāzes tirgus, jau visai lielai daļai uzņēmumu nozīmīgu daļu veidoja arī šķeldas kurināmais, kurš savukārt paspēja piedzīvot īsāka termiņa svārstības, kas bija saistītas ar mežistrādei nelabvēlīgiem laika apstākļiem, uz zināmu laiku izveidojās pat situācija, ka apkure ar dabasgāzi bija pat konkurētspējīgāka nekā siltumenerģijas ražošanas cenas, izmantojot šķeldu. Tāpat kopumā dabasgāzes cenas krituma ietekme uz siltumenerģijas tarifiem bija ierobežota arī tādēļ, ka zemākās dabasgāzes cenas pieredzējām faktiski jau pēc apkures sezonas beigām, 2020. gada maijā, savukārt, jau atsākoties apkures sezonai, tās bija stabilizējušās. Papildus jāmin, ka, neskatoties uz energoresursu cenu svārstību, citas izmaksas siltumenerģijas ražotājiem, līdzīgi kā ekonomikai kopumā, tomēr iepriekšējā desmitgadē ir pakāpeniski palielinājušās, piemēram, darbaspēka izmaksas, būvniecības darbu izmaksas, kā arī būvmateriālu cenas. Vienlaikus situācija noteikti būtiski atšķīrās starp konkrētiem nozares uzņēmumiem," stāstīja enerģētikas eksperts.

Tā ir tiesa – kā rāda Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) dati, 2022. gada maijā salīdzinājumā ar to pašu laika periodu pirms gada aptuveni pusei komersantu siltuma tarifs ir nemainījies vai pat samazinājies, trešdaļai bijis pieaugums līdz 30%, bet desmitajai daļai pieaudzis divas vai pat vairāk reizes.


Ar HES vien nepietiktu

Valdmani un arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju aicināju uzspēlēt arī nelielu prognožu spēli – kādas būtu cenas, ja tirgus Latvijā būtu regulēts? Kaut gan neviens no uzrunātajiem nenosauca kādu hipotētisku skaitli, abi uzsvēra, ka cenas regulētā tirgū būtu augstākas. SPRK pārstāve Ieva Lazdiņa sacīja, ka Latvijā šobrīd vairumtirgus elektroenerģijas cena būtu lielāka, jo gada griezumā Latvija vairāk elektrību importē, nevis eksportē. Tas nozīmē, ka Latvijā būtu apgrūtināta iespēja saņemt lētāku elektroenerģiju no kaimiņvalstīm. Vairumtirgus cena ir pamats, uz kā veidojas mazumtirgus cena, līdz ar to dalība "Nord Pool" biržā nodrošina, ka par elektroenerģiju mazāk maksā arī galalietotāji.

"Publiskajā telpā mēdz parādīties spekulatīvi viedokļi, ka Latvija spēj nodrošināt sevi ar lētāku elektroenerģiju un elektroenerģiju nevajadzētu eksportēt. Šādi viedokļi galvenokārt bāzēti apsvērumos, ka Latvijā ir hidroelektrostaciju kaskāde, kas spēj nodrošināt ražošanas izmaksu ziņā ļoti konkurētspējīgu elektroenerģiju. Tomēr šādi apgalvojumi patiesībai atbilst vien daļēji. Proti, HES enerģijai ir būtiska loma Latvijas energoapgādē, un tā ir cenu ziņā konkurētspējīga. Bet jāņem vērā fakts, ka HES ražošanas iespējas gada griezumā ir ļoti atšķirīgas un Daugavas pieplūde ir nevienmērīga. Ar HES enerģiju Latvijā nepieciešamo patēriņu var pilnībā nodrošināt tikai palu periodā, pārējā laikā elektroenerģijas pieprasījuma nodrošināšanai nepieciešams darbināt citus elektroenerģijas ražošanas avotus vai elektroenerģiju importēt," sacīja Lazdiņa. Viens no variantiem varētu būt enerģijas uzkrāšana, taču enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas joprojām ir sarežģīts un dārgs prieks. Tieši tāpēc Eiropas fokuss ir uz dalībvalstu tirgu starpsavienošanu, lai elektroenerģija brīvi plūstu starp dalībvalstīm, nodrošinot, ka tirgū nonāk konkrētajā brīdī ražošanas izmaksu ziņā konkurētspējīgākā elektroenerģija.


Regulētā tirgū – daudz risku

Arī par zemāku dabasgāzes cenu, ja tirgus būtu regulēts, sapņot nevarētu. Gluži pretēji – slēgta tirgus apstākļos, kādi tie bija pirms tirgus liberalizācijas, būtu ievērojami riski Latvijas energoapgādei, jo vienīgais dabasgāzes piegādes ceļš bija no Krievijas. "Šobrīd Latvijā pastāv un pieaug loma alternatīviem piegādes ceļiem. Ja šādu alternatīvu nebūtu, ar Krievijā pastāvošo politisko režīmu Latvija, visticamāk, būtu ķīlnieces lomā un spiesta piekrist Krievijas diktētiem norēķinu noteikumiem," teic Lazdiņa. Interesanti, ka pirms tirgus liberalizācijas ilgstoši varēja novērot dominējošā komersanta – "Latvijas gāzes" pretdarbību, ko uzņēmums pamatoja ar to, ka privatizācijas līgumā esot nostiprinātas ekskluzīvas tiesības monopola režīmā darboties Latvijas tirgū vēl 20 gadu no privatizācijas brīža.

"Dabasgāzes tirgus liberalizācijā būtisks aspekts ir ne vien cenu faktors, bet arī infrastruktūras pieejamība. Jāatceras, ka pirms tirgus liberalizācijas visa dabasgāzes kritiskā infrastruktūra (pārvades sistēma, Inčukalna pazemes gāzes krātuve, sadales sistēma) bija ekskluzīvi nodota viena uzņēmuma rīcībā. Šobrīd pārvade un krātuve ir nodalītas no sadales sistēmas infrastruktūras un pastarpināti ir valsts kontrolē. Redzam, ka Inčukalna pazemes gāzes krātuve darbojas atbilstoši tirgū balstītiem principiem," skaidroja Lazdiņa.

Arī Valdmanis uzskata, ka regulēta tirgus saglabāšana faktiski nekādi nespētu pozitīvi un paliekami ietekmēt esošo situāciju. "Arī regulētajā dabasgāzes un elektrības tirgū regulatoram bija pienākums un tarifu aprēķina metodoloģija paredzēja ņemt vērā faktiskās ražotāju un piegādātāju izmaksas, kuras lielākoties veidojas jau reģiona vai pat globālā līmenī. Savukārt, ja metodoloģija un faktiskās ražotāju izmaksas tiktu ignorētas, tas varētu draudēt ar visai katastrofālām sekām – pirmkārt jau ar milzīgu zaudējumu uzkrāšanos nozarē, kā arī riskiem, ka Latvijas uzņēmumi vairs nespētu pildīt savas saistības pret, piemēram, ārvalstu piegādātājiem."


#SIF_MAF2022 | #Elektrizēts.