“Foršs borščs ir katru otro dienu.” Pilsētnieki laukos

Pirms diviem gadiem Vendija un Pāvels Karalkini sāka saimniekot Gulbenes novada Beļavas pagasta “Silmačos”, nomainot Rīgas dzīvi pret laukiem. Kā no pilsētnieka kļūt par laucinieku, to skaidrojām, viesojoties “Silmačos”.

“Pirmais bija vistas un truši, mums bija arī rukši, bet tad sapratām, ka vajag darboties ar to, kas patīk un kas ir sirsniņai,” iepazīstinot ar savu saimniecību, stāsta “Silmaču” saimniece Vendija Karalkina un ved skatīt kazu ganāmpulku, kurā to ir ap 20.

Vendija un Pāvels ir bijušie policijas darbinieki, Vendija ir arī fitnesa trenere, sniedz uztura konsultācijas, ir pavārgrāmatu autore, nodarbojas bodibildingu un vada sporta nodarbības tagad arī Gulbenē. “Es joprojām vadu “Uztura izaicinājumu”, man ir arī meiteņu grupas trenažieru zālē, kurām arī ir uztura konsultācijas.”

Bet, protams, lielāko daļu laika jau tagad paņem lauku darbi. “O, jā, nav jāsēž tā – šodien tik garlaicīgi, ko es varētu padarīt, nē, tur tieši tā – no kura gala ķerties klāt!”

Vendijas pienākumos tagad arī kazu slaukšana un siera gatavošana. “Piens, pirmkārt, prioritāri ir pašiem, tad ir svaigie sieri, svaigie kūpinātie, nogatavinātie, biezpiena sieriņi šokolādē, kuros, protams, es kā tievētāju virsvadītāja, cīnījos, lai kalorijas būtu pieņemami, lai nav tā, ka tu vienu sieriņu apēd, pēc tam domā, cik kilometru tagad ir jānoskrien.”

Kazas nācies slaukt arī Pāvelam, kamēr Vendija bija slimnīcā, jo nesen bija smaga acu operācija, taču optimismu viņa nav zaudējusi. “Vienkārši nevajag tā šausmīgi pārdzīvot par situācijām, kuras tu nevari mainīt, ja nevari mainīt, tad vai nu tu pieņem un izdomā savu risinājumu, kā pielāgoties, bet ja vari mainīt, tad nečīksti un nebubini visurieni, bet ej un dari.”

Vendija arī stāsta, ka viņai lauku darbi gluži sveši nav, bet Pāvelam – kā īstam pilsētniekam – gan daudz ko nācies apgūt no jauna, ne tikai kazu slaukšanu. “Principā viss ir normāli,” saimniekošanu laukos vērtē “Silmaču” saimnieks Pāvels Karalkins, “mazliet grūtāk nekā pilsētā, bet šeit visu laiku ir, ko darīt, normāli.”

“Jaunajiem noteikti vajag nākt uz laukiem,” atzīst Vendija, “mēs jau piecdesmitgadnieki, tagad pie vieniem ārstiem, pie otriem, tad viena operācija, tad otra, mūsējie no pilsētas saka, lūk, redz kā – jūs aizbraucāt uz laukiem, tā sabojājāt veselību. Es saku – nē, nē, draugi, tas ir tieši otrādi, mums beidzot ir laiks pievērsties veselībai, bet tās ir iepriekšējo gadu sekas, būtu mēs divdesmitgadieki, trīsdesmitgadnieki varētu fiziski daudz vairāk, bet nu kā ir, tā ir.”

Bet kāds tad bija iemesls, lai pilsētas dzīvi nomainītu pret laukiem? “Apnika Rīgas cenas, viss komercializētais, ļoti gribējās tā, ka varētu maksimāli paši sevi nodrošināt, gandrīz tas arī ir izdevies, tikai tas, ka rēķinu apmaksai vajag finanses… Pirmkārt, sāka kāpt visi komunālie maksājumi, apkure, viss jau bija debesīs uzkāpis, solīja vēl kāpumu. Es ļoti gribēju boršču uzvārīt, tādu īsti īstu boršču, aizgāju uz veikalu un nopirku visas sastāvdaļas. Vienam borščam es veikalā atstāju 16 eiro… 16 eiro par zupu!!! Es sapratu, nu nē, kur tālāk…Bet ja tu dzīvo laukos, tu vari to visu pats izaudzēt, foršs borščs ir katru otro dienu.”

Taujāti, vai uz palikšanu laukos, “Silmaču” saimnieki atbild apstiprinoši, daudz jau ir paveikts, lai ilgu laiku nekopto sētu savestu kārtībā, daudz vēl ideju, kas būtu jādara turpmāk, un ir arī sapnis par jaunu māju.



Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par sižeta saturu atbild SIA "VIDZEMES TV".
#SIF_MAF2024