Rit piektais mēnesis kopš Krievijas uzsāktās karadarbības Ukrainā. Latvijā glābiņu un drošību savām ģimenēm meklē simtiem Ukrainas civiliedzīvotāju, kuru stāsti ir līdzīgi: neviens neticēja, ka var sākties karš! Tāds ir arī ukraiņu fotogrāfes Lidijas Homenko stāsts. Viņas pagaidu mītnes vieta ir Ventspils, kur brīvajos brīžos tiek fotografēta kara bēgļu ikdiena.

Lidija ir fotogrāfe. Šobrīd viņa dzīvo Ventspils Augstskolas dienesta viesnīcā, jo ir viena no tiem Ukraiņu civiliedzīvotājiem, kas patvērumu meklē Latvijā ar saviem un vienu aizbildniecībā esošu bērnu. Viņas stāsts ir ļoti līdzīgs visiem tiem Ukrainas kara bēgļu stāstiem, kas aizsākās pirms pieciem mēnešiem. “Viss sakās. Apkārt viss dārdēja. Man ir meita. 18 gadu. Ja mēs 24. vēl šaubījāmies, tad 25. mans jaunākais brālis jau palīdzēja izkļūt no Kijivas. To bija sarežģīti izdarīt, jo bija sastrēgumi, mums nemaz nebija mašīnas. Visas iespējamās biļetes arī bija izpirktas. Brālis sakumā mūs izveda uz Rietumukrainu, tad uz Ventspili.”

Lidija, bēgot no dzimtenes, neaizmirsa fotoaparātu. Šobrīd viņas fotogrāfijās tiek fiksēta bēgļu dzīve Latvijā. Neliela izstāde par to, kā ukraiņi iejūtas Latvijā, ir apskatāma arī Ventspils Jauniešu mājā. “Bērni sākotnēji negribēja fotografēties. Citi bija vairāk atvērti, ja apkārt vēl ir bērni. Visdepresīvākās ir mammas, kam ir visgrūtāk. Ukrainā palikuši vīri un vecākie dēli. Sarežģīti. Mazākajiem jaunā vietā vienmēr interesanti, bet vecākiem grūtāk adaptēties. To varu spriest pēc savas meitas. Viņai ir ļoti grūti. Grib mājās.”

Lidija - tāpat kā vairums ukraiņu, kas šobrīd dzīvo Latvijā, - par šo zemi zināja ļoti maz. Viņas novērojumi ir visai trāpīgi: “Par Latviju es neko nezināju, pat nebiju neko lasījusi. Kā Kijivas iedzīvotājai, Latvija man šķiet ļoti maza. Kijiva ir megapole. Milzīga. Ventspils vispār ir maza. Bet ļoti patīkama pilsētiņa. Cilvēki gan jums tādi drūmi. Bet nav nikni. To es vēlāk sapratu, sākumā baidījos. Vienkārši - jūs esat nopietnāki, vēlāk jau viss normāli.”

Lidijas ģimenei kā visām citām tuvākajā laikā būs jāpieņem svarīgs lēmums - ko darīt tālāk. Ja līdz šim Rietumukrainas un Vidusukrainas pilsētas bija salīdzinoši maz cietušas, tad pēc raķešu sprādzieniem Kijivā un Vinnicā nekur vairs nav droši. “Ja tur viss beigtos, es aizbrauktu uzreiz. Bet meiteņu dēļ tas nav droši. Pirmkārt, esam no Kijivas, tur visapkārt mīnēts. Tā pati Buča, Irpiņa, visas tās mazas pilsētiņas ap Kijivu. Mīnas mežos var būt. Apkārt daudz ieroču. Tās visas briesmas katru dienu... kādu brīdi nav bīstami, tad atlido trīs, četras, piecas raķetes uz Kijivu. Un ir taču vietas, kur ir vēl bīstamāk!”

Lidijas fotogrāfijas ar šī gada ir notikumiem bēgļu gaitās būs vienas no tām unikālajam liecībām, kas paliks arī pēc kara beigām.