Es vienmēr esmu teikusi, ka Jāņi un īstie vasaras saulgrieži ir mani mīļākie svētki. Nu, tur ir kaut kas īpašs. Gaiss smaržo citādāk, mēs katrs sevi saucam par dabas bērniem un alus garšo divreiz labāk. Vasaras saulgriežos vairums tomēr nedaudz piestopē to savu vāveres riteni, lai atcerētos, ka ir tāda daba, kas dod mieru, Jāņu zāles, kas aizsargā, sniedz auglību vai stiprina, sen, sen aizmirstas pastalas skapja stūrī. Lai man piedod ceturtais maijs, vienpadsmitais un astoņpadsmitais novembris, bet laikam tikai vasaras saulgriežos es tik izteikti izjūtu, ka esmu latviete. Sajūtu, no kurienes nāku un kādas man saknes.
Grupai „Dārdi” ir tāda „Austošās saules dziesma”, tur ir vārdi – zeme mans augums un ūdens manas asinis, gaiss mana elpa un uguns mans gars. Man šķiet, ka precīzāk nevarētu noraksturot manu Jāņu sajūtu. Tad es bēgu prom no pilsētas. Prom no kņadas, betona un pienākumiem. Pie zemes, ūdens, gaisa un uguns. Brienu pļavā, guļu zālē, cīnos ar odiem, uzvelku pastalas un tautas tērpu, un iepinu laimi savā vainagā. Nu, un ik uz soļa klausos līgo dziesmas radio, kurām visām jau no mazām dienām zinu vārdus.
Patiesību sakot, man šeit bija jāuzraksta par kādu savu Jāņu notikumu, bet es kaut kā netīši aizplūdu citā virzienā. Laikam jau tāpēc, ka es nevaru tā nošķirt un izcelt tikai vienu gadu. Katru gadu jau tiek svinēts nedaudz citādāk. Vai tas ir laivu brauciens pa Salacas straumi, vai diez gan garš un sutīgs ceļš uz Tukumu, vai radinieku smieklu klausīšanās Pēterupes krastos. Vienu gadu sanāca Jāņos būt Londonā – ar draugiem bijām brīvprātīgie pasaules frisbija čempionātā. Uzpinām vainagus un lepnas un skaistas pildījām savus pienākumus, pie reizes arī pastāstot apkārtējiem, ko mums nozīmē vasaras saulgrieži. Tiesa, toreiz sapratu, ka šajā laikā es pavisam noteikti gribu atrasties Latvijā pie saviem latviešiem. Tad, protams, visi rituāli, ticējumi, tradīcijas un rotaļas. Piemēram, pagales mešana pundelē (Jāņuguns izveidota, piemēram, metāla grozā, kas iestiprināts garas kārts vai staba galā), lai noskaidrotu, pēc cik gadiem tad būs jāprecas. To var arī noskaidrot, metot vainagu ozolā. Šeit gan jāpiebilst, ka trīs gadus pēc kārtas uzmetu vainagu ozolā ar pirmo, bet kāzas kā nav, tā nav bijušas. Taču šogad es īstajos Saulgriežos svinēšu mīlestību draugu kāzās. Alise un Kārli, ja jums gadās šo izlasīt, tad turpiniet čukstēt mīlestību viens otram ik dienas!
Nu tā kaut kā aizrakstījos. Vispār jau gribēju tikai pateikt, ka, ja es varētu, es pienestu pilnu istabu vasaras. Sanestu labības vārpas, margrietiņas, jasmīnus un pojenes. Un zemi smaržojošu. Ienestu siltu vēju, piebriedušas, veldzējošas lietus lāses un to kārtīgo vasaras pērkonu, lai ik pa brīdim ducina. Es paslēptu miglu un slapju pļavu saullēktā. Un vēl es pienestu pilnu istabu ar ugunskuriem, dančiem un līgo dziesmām. Un tad, kad augusts tuvotos beigām, es sēdētu tepat istabā uz grīdas, kā šobrīd, un nemaz neskumtu. Jo mani sildītu manis pašas salasīta vasara.
