Gaujā pirmās ziņas par plostiem parādās pēc Gaujas-Daugavas kanāla atklāšanas 1903. gadā – vēl pirms kokmateriālus rūpnīcām piegādāja, izmantojot dzelzceļu, autoceļus un mežistrādes tehniku.

Biedrības “Gaujas plostnieki” dalībnieks Romāns Polītis stāsta: “Nebija mašīnas, transporta nebija, un tad no augšas pludināja kokus, gar malām gāja cilvēki un stūma iekšā. Šķiroja, sēja plostus un dzina prom uz Baltezeru.”

Tas Latvijai bija ļoti nozīmīgs rūpals. “Plosti pa Gauju tika pludināti līdz Carnikavai, kur pēc tam ar maziem kuģīšiem tika vilkt uz Rīgu, līdz rūpnīcai. Pēdējās liecības par Gaujas upi kā būvmateriālu transportēšanas ceļu ir līdz 20. gadsimta sešdesmito gadu beigām,” stāsta Ivo Laktiņš , biedrības “Gaujas plostnieks” valdes loceklis.

Trīsdesmit gadus pēc pēdējā plosta pludināšanas pa Gauju, Vidzemes mazpilsētā Strenčos, radās priekšlikums atdzīvināt senās tradīcijas plostu braukšanā.

Romāns Polītis: “Mēs pieci cilvēki pirmo reizi uztaisījām pa visu dienu vienu pleni. Nobraucām, nokonstatējām, ka tas iet krastā. Nākamajā gadā uzsējām jau četras plenes. Tā lēnām katru gadu pa divām klāt, pa divām klāt.”

Romāns Polītis ReTV Ziņām stāsta – tagad viņš katru ziemu gaida, kad atkal pavasarī varēs siet plenes un plūst pa straumi.

“Mēs esam kādi divpadsmit cilvēki, ja mēs kādos deviņos no rīta sākam siet, tad mums līdz trijiem jau ir 10 plenes sasietas. Viena plene ir seši reiz četri metri. Varētu taisīt platākas, bet tad mēs netiekam tiltiem cauri. Garākais plosts mums ir bijis 110 metru garumā,” saka Romāns Polītis.

Romāns piedalījies vairāk nekā 40 plostu likšanā. Un plostošanas tradīcijas izmēģinājis daudzviet: Čehijā, Slovēnijā, Vācijā, Itālija. Viņš piebilst – svarīgākais ir nobraukt!

Romāns Polītis: “Jebkurš katrs nevar braukt, jo mazlietiņ Gauja jāpārzina. Es esmu jauniešus mācījis – paņem pagalītes, iemet un paskaties, kur straume iet. Pie mums bija poļi atbraukuši – prasa, kāpēc tu nebrauc pa Gaujas vidu. Es saku – varu iebraukt, bet plosts neies uz priekšu, jo straumes nav.”

Ik gadu plostnieka amatu Strenčos apgūst arī skolēni, ierodas arī ārzemnieki. Lai saglabātu arī nākotnē plostnieku prasmes, tās iekļautas Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Kultūras ministrs Nauris Puntulis stāsta: “Man ir tas gods parakstīt Latvijas pieteikumus dažādām nominācijām, ieskaitot gan Kuldīgas, gan Grobiņas arheoloģiskos ansambļus, gan šodien parakstot UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma.”

Tātad – Gaujas plostnieku prasmes tagad pretendē iegūt arī pasaules izcilāko nemateriālā kultūras mantojuma liecības statusu. Strenču novadu domes pārstāve Madara Ribozola stāsta, ka tam gatavojās vairāk nekā divus gadus.

Madara Ribozola: “To mēs darām kopā ar plostnieku biedrībām no piecām valstīm: Austrijas, Čehijas, Polijas, Vācijas un Spānijas. Bija jāaizpilda lērums sadaļu nominācijas formā, jāizvēlas fotogrāfijas, kas raksturo plostniecību. Izveidojām arī kopīgu filmu, aptuveni 20 minūšu garumā.”

Atbilde – vai Gaujas plostnieku amata prasmes tiks iekļautas UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā, būs vien tikai nākamgad.