Godinot nacionālos partizānus, Īlē notiek pēdējās kaujas rekonstrukcija

Pirms 74 gadiem Dobeles novada Īlē savu pēdējo kauju aizvadīja apvienotā Latvijas-Lietuvas partizānu grupa. Tā bija viena no spēcīgākajām grupām, kas padomju laikā turpināja cīnīties par Latvijas neatkarību. Atzīmējot Nacionālas kustības pretošanās piemiņas dienu, šodien pie Īles bunkura notika varonīgo vīru pēdējās kaujas rekonstrukcija.

Latvija jau bija okupēta, bet cīņu pret padomju varu turpināja partizāni. 1948. gadā Īles mežos netālu no Dobeles Baltijā lielāko bunkuru uzcēla apvienotā Latvijas-Lietuvas partizānu grupa, kuru atbalstīja arī apkaimes iedzīvotāji. Arī tolaik 16 gadīgā Biruta, kura bijusi sakarniece. “Martā jau bija paredzēta otrā izvešana. Puikas bija gatavi aizsargāt, lai netiktu izvesti represētie cilvēki. Viņiem galvenais bija cīnīties par brīvu un neatkarīgu Latviju,” saka Biruta Būčiņa-Rodoviča, Latvijas Nacionālās partizānu apvienības valdes priekšsēdētāja.

Tomēr 1949. gadā 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, izcīnīja savu pēdējo kauju. Izredzes uzvarēt vairāk nekā 700 vīru lielo čekas karaspēku nebija, bet vīri cīnījās līdz pēdējai asins lāsei. 15 partizāni tika iznīcināti, bet deviņi un viņu atbalstītāji tika arestēti un izsūtīti. Tomēr Birutas kundze nožēlojot vien to, ka nepaspēja izdarīt vairāk. “Mani ar brāli veda cauri mežam, rokas uz muguras, nevis roku dzelžos. Apkārt bija aptītas tādas stieples. Ja pakustināja rokas, sāka asinis tecēt.”

Atzīmējot Latvijas Nacionālās pretošanās piemiņas kustības dienu, 17. martā pie Īles bunkura tiek rīkots piemiņas pasākums un pēdējās kaujas rekonstrukcija. Biedrības “Latviešu karavīrs” pārstāvis Normunds Jērums: “Mēs nevaram un nespēsim nekad rekonstruēt to, kas šeit notika pirms 74 gadiem, bet cenšamies mūsu jaunatnei parādīt, lai viņiem būtu kaut neliela izpratne par notikumiem, kas šeit norisinājās.”

ReTV uzrunātie jaunieši ar interesi izpētījuši gan bunkuru, kas mūsdienās ir atjaunots kā apskates objekts, gan noskatījušies kauju, tomēr neesot pārliecināti, ka spētu būt tikpat drosmīgi, bet noteikti atbalstītu šos vīrus.

Šodien, kad pavisam netālu no mums notiek īstas kaujas, kaujas rekonstrukcija liek atcerēties, ka brīvība nav pašsaprotama un garantēta. Vēsturnieks Zigmārs Turčinskis saka: “Viņi tobrīd cerēja uz ārzemju palīdzību. Mēs šobrīd jau gadu redzam karu Ukrainā, redzam arī, kā pasaule un NATO palīdz ukraiņiem cīnīties, tāpēc ir cerība, ka būs uzvara un mēs uzvarēsim.”

Pēc Otrā pasaules kara mežos bijuši vairāk nekā 20 000 partizānu, kuri par Latvijas neatkarību cīnījās līdz pat 1957. gadam.