Dzīvesvietas meklējumi, sadzīvošana ar sabiedrības aizspriedumiem un psihoemocionālajām traumām, kā arī ilgas pēc līdzgaitnieka. Tas, visdrīzāk, sagādās grūtības arī tiem 6000 bērnu, kuri šobrīd vēl atrodas ārpusģimenes aprūpē.

Līdzās minētajiem izaicinājumiem, izejot patstāvīgā dzīvē, būs jāmeklē arī darbs, jāizglītojas un jāveido karjera. Vienlaikus tikt galā ar šiem visiem pārbaudījumiem vienam pašam – tas ir grūti.  “Pirmais tāds nopietnais darbs bija Holandē. Es divus gadus nodzīvoju tur. Sapratu, kā ir strādāt. Strādāju tur pa 14, 16 stundām ļoti grūtus darbus siltumnīcā. Atgriezos atpakaļ uz Igauniju, sāku strādāt mēbeļu fabrikā. Man darbs patika - strādāju laku cehā, krāsoju detaļas. Nekas grūts, forši. Tad man bija nedaudz veselības problēmas, uztaisīja mugurai operāciju pēc dzemdībām. Man ārsti pateica, ka varu aizmirst visu dzīvi par fizisku darbu,” atzīst Kristīne, dzīvojusi bērnunamā.

Kristīne augusi bērnunamā, pēc tam pie vecvecākiem, tad atkal bērnunamā, tad - atkal ģimenes mājās. Pēc pilngadības sākusies reālā dzīve - jātiek galā pašai. Viņas stāsts ir ar pozitīvu zīmi - viņa mērķtiecīgi īstenoja savu sapni, neraugoties uz piedzīvoto. “Esam manā saloniņā. Pavisam nesen, divi mēneši kā atvēru. Sāku ar igauņu valodu, tas bija pirmais punkts, kas viņiem ir vajadzīgs. Sāku rakstīt biznesa plānu. Ļoti grūts. No sākuma man atteica.”

Par sparu, pozitīvu spītību un apņēmību šovakar ReTV raidījumā “Dzīve pēc bērnunama” plkst. 21.25.