Jau teju divdesmit gadus rudens sākumā svin Bānīša jubileju. Tās dēvējot par garākajām svinībām Latvijā, jo svētku aktivitātes noris teju visās vilciena līnijas stacijās.
Koncerti, izstādes, tirgus, pikniks, radošās darbnīcas, mākslas performances un, protams, izbrauciens ar vilcienu – tā ir tikai daļa no Bānīša 118. dzimšanas dienas svinībām, kas šogad kā ikkatru gadu kopā pulcē ļaudis no visas Latvijas. “Skaisti, interesanti, nepierasti. Cienāja mūs ar kūciņām, bija arī kaut kas jautrībai,” saka Antra, madoniete, brauca ar Bānīti.
“Ja ir laba kompānija, tad viss ir citādāk, ir svētku noskaņojums. Tie cilvēki, kuri mūs ielaida vilcienā un pārdeva biļetes, arī bija tik ļoti citādāki,” saka Inga, daugavpiliete, brauca ar Bānīti.
Gulbenes-Alūksnes bānītis ir ne tikai iecienīts tūrisma objekts. Būdams Eiropas tūrisma un muzejdzelzceļu federācijas dalībnieks no vairākiem simtiem muzejdzelzceļu Eiropā, tas ir vienīgais, kas joprojām ikdienā pārvadā pasažierus. Kopš 90. gadu beigām tie ir apmēram 20 tūkstoši cilvēku gadā. “Tā ir mūsu dzīves sastāvdaļa. Mani no slimnīcas vecāki veda mājās ar vilcieniņu, vārdu man deva tādu kā vilciena pavadonei,” pauž Margarita, Stāmerienas iedzīvotāja.
“Cilvēki brauc ar bānīti, ir arī pieturas, kur cits transports nemaz neiet. Es dzīvoju četru kilometru no stacijas, un, kad dzirdu bānīti, kaut kas nostrādā sirdī,” skaidro Gaida Vīksniņa, svētku organizatore Stāmerienā.
20. gadsimta sākumā būvētā šaursliežu dzelzceļa līnija bija nozīmīgs pagrieziena punkts Gulbenes un tās apkārtnes ekonomiskās situācijas uzlabošanā. “Tad, kad bānītis sāka braukt, vietējiem nepatika, ka jau viss jaunais. Govīm pienu norāva čunčināšanas trokšņi, vienreiz sivēnu sabrauca. Tā vēsture ir interesanta,” saka Gaida Vīksniņa.
“Tad bija padomju laiki, kad tikai ar bānīti varēja aizbraukt līdz Gulbenei, lai tiktu uz Rīgas vilcienu. Alūksnei jau nekad nav bijusi dzelzceļa cita, tāpēc bija bānītis, ogles veda, visu. Bānītis ir liels vēstures liecinieks,” stāsta Gaida Vīksniņa.
