Gustava Ērenpreisa 131. jubilejas ballīte Mazsalacā

Kad runa ir par Latvijā ražotiem velosipēdiem, pirmais, kas nāk prātā, ir Ērenpreiss. Gustava Ērenpreisa dzimtajā pilsētā - Mazsalacā - svinēja viņa 131. dzimšanas dienu.

Pusdienas laikā Mazsalacā notika velo brauciens, kur cilvēki bija tērpušies 30-gadu stila drēbēs un sēdušies virsū uz dažādiem, arī Ērenpreisa velosipēdiem, ja kādam tāds bija. Mazsalacas kultūras centra vadītāja Dace Jurka: “Mēs jau svinam 12. gadu. Regulāri, katru vasaru trešajā jūlija, nedēļas nogalē. Iedibinājām šo tradīciju. Šobrīd esam pielikuši vēl tādu ideju klāt, ka mēs svinam arī Mazsalacas pilsētas svētkus. Līdz ar to - kopā.”

Mazsalacā ne tikai ir Gustava Ērenpreisa bilde uz sienas, ražotie velosipēdi redzami ielās, bet arī kādreizējā Pasta iela nosaukta viņa vārdā. Runājot par svētkiem, tie tika sākti svinēti jau nedēļas vidū - trešdienā. Dace Jurka stāsta: “Ir atvaļinājuma laiks, Mazsalacā ir ļoti daudz sabraukuši arī cilvēki, kuri pastāvīgi Mazsalacā nedzīvo - tuvinieki, radinieki. Vasaras vakarus vajag piepildīt. Vasaras vakaros vēlējāmies mudināt cilvēkus piecelt galvas no saviem mazdārziņiem, nedaudz baudīt un paskatīties, kas ir un ko var arī šeit uz vietas redzēt. Mēs piedāvājam iedzīvotājiem visu iespējamo, ko vien varam - iedzīvinām centru, dodamies uz muižu, piedāvājam aktivitātes. Un nedaudz no našķiem un amatniecības. Protams, arī no programmām visiem vecumiem. Tad noslēdzam visu epopeju ar Lībiešu pilskalnu, kur mums ir koncerts un nakts balle. Šogad pirmo reizi tādu rīkojam.”

Toms Ērenpreiss ir Gustava brāļa mazmazdēls, kurš turpina dzimtas aizsākto. Viņš turpina ražoto tādus velosipēdus, kas līdzinās tā laika, tikai papildinot ar mūsdienās attīstītākiem materiāliem. Kā saka Toms - tā nav kopija, bet uz tradīcijām būvēts un balstīts. “Tas viss sākās ar velosipēdu restaurāciju. Šeit var redzēt ļoti daudz vēsturiskus velosipēdus, ar skaistiem brunču sargiem un skaistos tērpos. Tas attīstījās līdz tādam līmenim, ka cilvēki ar šāda tipa velosipēdiem grib braukt katru dienu, ikdienā. Bija skaidrs, ka vajag jaunus šādus velosipēdus. Tad tas arī ar laiku attīstījās līdz brīdim, kad arī ir jauni Ērenpreisa velosipēdi. Kad sākām, cilvēki skatījās kā uz dīvaiņiem. Šobrīd ir tā, ka lielākā daļa ir vietējie un ar vietējiem velosipēdiem. Paši skrūvē, paši atjauno. Tas ir izveidojies kā Mazsalacas fenomens. Tieši tie vēsturiskie velosipēdi. Vēsturisko velosipēdu ir vairāk nekā jauno.”