Katru gadu ap to brīdi, kad tuvojas Halovīns, kāds latvietis kļūst nīgrs vai pat dusmīgs. Mūsdienās nav jāaptaujā kaimiņi vai paziņas, lai par to uzzinātu. Pietiek vien ieskatīties sociālajos medijos. “Kas tā par sērgu tagad latviešiem atzīmēt kaut kādus “ievazātus” svētkus? Neprotam pat Jāņus svinēt, bet māžojamies pakaļ amīšiem. Latviešiem šajā laikā klusumā veļi jāgodā, nevis jāsacūko ķirbji un jāģērbjas briesmoņu kostīmos. Neļaujiet saviem neaudzinātajiem bērniem traucēt kaimiņu vakara mieru, pieprasot neveselīgas uzkodas, kuras, tādos kvantumos patērētas, tikai sabojā zobus un rada problēmas ar vēderu!”
Aptuveni tā tas nīgrums izpaužas rakstītā veidā. Kāds vīrietis pat bija uzrakstījis, ka labprāt iepūstu visiem mošķiem acīs piparu gāzi. Cerams, ka vienkārši melni pajokoja.
Protams, kā jau visās diskusijās, arī šajās iesaistās oponenti. “Kas jums kaiš? Lai taču bērniem tiek šis izdauzīšanās prieks!” Jo tā jau ir – Latvijā Halovīna svinēšana ieviesās samērā nesen – pirms gadiem desmit, un pie mums tas tiešām ir tāds mazu un lielu bērnu izklaides pasākums.
Vakar lasīju kāda krievu internetmedija ierakstu Twitter. Izrādās, Krievijā šoruden Halovīna jautājums pat tiekot pacelta valstiskā līmenī. Kāds domes deputāts grasoties iesniegt izskatīšanai kārtējo aizliegumu pieprasošo likumprojektu, jo Halovīna svinēšana neatbilst krievu tautas morālajām vērtībām (vai kā tamlīdzīgi – citēju pēc atmiņas).
Latvija, paldies Dievam, ir normāla valsts, katrs var ar savu ķirbi darīt, ko vien grib, un tēlot raganu kaut katru dienu, nebaidoties par to saņemt administratīvu sodu vai tikt pasludināts par ārzemju aģentu. Un tieši tāpat katrs var brīvi pateikt, ja viņam tas nepatīk.
Bet – pat ja jums patiesi nepatīk, ka 31. oktobrī kādi cilvēki kaut ko svin, kāpēc dusmoties par to? Neviens taču nespiež, piemēram, mani/jūs uzvilkt karnevāla kostīmu un doties sirot pa ielām, biedējot cilvēkus. Vai skriet uz veikalu pakaļ ķirbim, ko faktiski pat kulinārām vajadzībām sagriezt nav nemaz tik vienkārši, lai mēģinātu to pārvērst dēmona portretā. Ja maniem bērniem no karnevāla ir prieks, es (tu, viņi, viņas) piedalos viņu prieka pēc, jo bērniem tā ir rotaļa. Ja bērni ir pieauguši, bet man dzīvē vajag vairāk izklaides, rīkoju ķirbju vakariņas draugiem. Ja esmu tusētājs – tematisko ballīti visu mošķu aizdzīšanai. Vai arī vienkārši ignorēju to, ka citi tur ņemas, mierīgi nodarbojos ar savām lietām. Un nemēģinu nevienam ieskaidrot, kas viņam būtu vai nebūtu jādara 31. oktobra vakarā. Ja spiež (un īsti nevar atteikties) tad gan nav patīkami. Man, piemēram, reiz korporatīvajā pasākumā nācās lēkt polku ar Nāvi, jo kolektīvu ieradās sveikt folkloras kopā. Es negribēju, bet īsti nebija citu iespēju, tāpēc nācās vien uzdejot.
Runājot par tiem “amīšu” svētkiem. Kad kaut kas, šajā gadījumā – svētki, tā pamatīgi komercializējas, kā ir noticis arī ar Halovīnu, tad reizēm aiz ārišķībām pazūd īstais stāsts.
Amerika, protams, šodien ir Halovīna svinēšanas lielvalsts. Man gadījies būt Ņujorkā tieši oktobra otrajā pusē – tik daudz visdažādāko aizsaules personāžu, dizaina elementu un skeletu visās iespējamajās vietās laikam neesmu redzējusi ne pirms, ne pēc šī brauciena. Tur gan tā nav nekāda bērnu rotaļāšanās, bet viens liels šovs, kurā iesaistās visi, arī pavisam pieauguši un citkārt ļoti nopietni ļaudis. Pirms pāris dienām Instagram vēroju, kā jauks un izglītots ņujorkiešu pāris skaisti sapucējies, ietērpis savu mazo sunīti pirātu kapteiņa Džeka Sperova kostīmā, priecīgā noskaņojumā dodas uz Halovīnam veltītu suņu parādi. Man gan tas šķita ļoti dīvaini – galvenokārt tāpēc, ka to darīja tieši šie cilvēki. Bet viņi vēlāk lika bildes un rakstīja, ka esot bijis fantastiski jautri, prieka pilna atmosfēra. Un ka viņi arī saprot (un pieņem), ka cilvēki, kuriem šī tradīcija sveša, varētu viņu izjūtas nesaprast. Bet tie jau vēl bija tikai iesildīšanās pasākumi – īstās lietas notiek 31.oktobrī.
Esmu kaut kad senāk, kad dzīvs vēl bija Hjū Hefners, kādu brīdi vērojusi tiešraidē grandiozas Halovīna svinības Playboy Mansion – nu, tur izskatījās apmēram tā, it kā tiešām būtu atvēries portāls uz kādu citu pasauli. Tik reālistiski un absolūti perfekti viss izveidots, lielu šovbiznesa zvaigžņu uzstāšanās – skaidrs, ka gatavošanās bijusi ilga un pamatīga. Jo, jā, Halovīns mūsdienās ir arī ienesīgs bizness.
Der gan atcerēties, ka Halovīna pirmsākumi nav cēlušies Amerikā. Uzskata, ka šī varētu būt viena no senākajām vēsturē zināmajām tradīcijām, radusies aptuveni pirms 2000 gadiem, kad ķelti svinēja savu Samhain – Ķeltu jauno gadu (vasaras aiziešanu un rudens/ziemas sezonas sākumu). Senie ķelti arī ticējuši, ka tieši šajā laikā “plīvurs” ( jeb robežšķirtne), kas šķir dzīvo un mirušo pasauli, ir vistrauslākais, un tieši šajā laikā mirušie var uz brīdi atkal atgriezties. Nakts, kad spoki un gari staigā starp dzīvajiem vienmēr tikusi kārtīgi nosvinēta. Ķelti, līdzīgi kā mūsu budēļi, pārģērbās par dzīvniekiem un dažādām mistiskām būtnēm, kūra lielus ugunskurus un ziedoja mirušo gariem. Laikam, iekārtām un reliģijām mainoties, mainījās arī svētku nosaukums, klāt nāca dažādas nianses, jo katrs – gan romieši, gan vēlāk kristīgā baznīca – integrēja ko savu, taču tradīcijas pamati saglabājās.
Starp citu – tie, kas satraucas par ambrāžu veļu laikā, satraucas pilnīgi lieki. Latviešu veļi ar Halovīnu iztraucēti netiek, jo veļu laika pēdējā diena esot 28. oktobrī. Tā ir Simjūda diena, kad veļus bagātīgi mielojot, bet tad tie jāsūta atpakaļ. Savukārt kristīgā baznīca 1. novembrī svin Visu svēto dienu. Un Halovīna nosaukums cēlies no angļu All Hallows Eve (varētu tulkot kā –Visu svēto dienas priekšvakars). Tieši tāpēc latviešu valodā pareizi esot sacīt (un rakstīt) Halovīns. Nevis Helovīns, kā lielākoties esam pieraduši.
Manā (pieļauju, ka arī daudzu jūsu) bērnībā ne senās ķeltu tradīcijas, ne to vēlākais turpinājums Latvijā piekoptas netika. Jāsaka gan, ka manā ģimenē arī par veļiem un tamlīdzīgām lietām neko nerunāja. Par tiem pirmoreiz izlasīju kādā pasaku grāmatā un tā īsti nemaz nesapratu, kas tie vispār tādi ir. Pieļauju, ka arī šodienas helovīnspociņi neko vairāk par končām, karnevālu (un tā sauktajām saldajām šausmām, jo bērnībā jau spoku stāsti dikti patīk) visā Halovīna procesā nesaskata.
Katram mums ir bijušas kaut kāda savas bērnības iespaida radītās mistiskās šausmas. Pat latviešu pasakās ir diezgan daudz baisu personāžu. Nerunāsim nemaz par pārējo. Es vēl ilgu laiku pēc tam, kad biju televīzijā noskatījusies pēc Gogoļa stāsta motīviem uzņemto filmu “Vijs”, biju ļoti aizdomīga pret pusnakti. Tajā stāstā tieši pusnaktī zārkā dusošajai skaistulei pār vaigu norit asiņaina asara, viņa atmostas, pieceļas kājās un sāk ar to zārku lidot. Ne sliktāk, kā ar kādu kaujas lidmašīnu. Tas bija tiešām šausminoši, un man radās aizdomas, ka ko līdzīgu pusnaktī dara daudzi mirušie. Bērna iztēle ir spilgta, bet spēja nodalīt realitāti no fantāzijas attīstās tikai ar laiku. Tikai paaugoties saproti, ka nav jābaidās, piemēram, no zārka Brīvdabas muzejā, no vārda “mironis” un ka ap gultu nevajag vilkt apli, lai pasargātos no visādiem mošķiem. Tāpēc, man šķiet, nav liela jēga smalki skaidrot pirmsskolas vecuma bērniem par ķeltu tradīciju, trauslo “plīvuru”, caur kuru pie mums var atnākt aizgājēji, tamlīdzīgām niansēm. Bērniem jau pietiek ar pasakām un fantāzijas filmām. Ja pieaugušais sāks nopietnā balsī stāstīt, ka oktobrī jāuzvedas klusi, jo mājā ir velis, vai ko tamlīdzīgu… Varbūt tomēr nevajag?
Labāk, lai spokošanās ir tikai rotaļa.
Man šķiet, ka šis laiks ir tik sarežģīts mums visiem, ka nevajadzētu nīgroties par jebko, kas kādam rada prieku. Lai taču tas karnevāls notiek! Starp citu, ja nu tomēr ir iedvesma pārvērst ķirbi laternā, tad nepiemirstiet, ka ķirbju biezzupa nav vienīgais gardums, ko var pagatavot no tā, kas paliek pāri.
Lai silta un krāsaina šī oktobra nogale!
Foto: Freepik
