Katram no mums ir sava izpratne par to, kas mūsu dzīvē ir darbs – līdzeklis izdzīvošanai, hobijs, socializēšanās instruments, vieta, kas riebjas, bet ir obligāta, stihija, kas rada prieku, utt. Skaidrs, ka tiem, kas strādā, darbs veido būtisku dzīves laika daļu, sniedz vai nesniedz gandarījumu, iepriecina vai iztukšo. Diemžēl vai par laimi darba vides ir tikpat dažādas kā cilvēki, kas tās rada. Gadās visādi, vai ne? Neatkarīgi no tā, vai privāts uzņēmums vai valsts iestāde, kapitālsabiedrība vai pašvaldība. Galvenais, lai nav garlaicīgi? Ne vienmēr. Galvenais, lai godīgi, caurspīdīgi un saprotami. Gribas strādāt motivēti un ar degsmi acīs. Tomēr ne vienmēr tas izdodas, tāpēc mūsu pārdzīvojumi, piedzīvojumi un pārdomas darbā mēdz būt tikpat spilgtas kā privātās dzīves notikumos. Ir visādi – arī šādi. Visi personu vārdi šajā stāstā ir mainīti.
“Es jūtu, ka zem manis rok. Man ir tāda auksta sajūta pakausī,” saka kolēģe, kas ienākusi pārmīt pāris vārdu. Nu ir mums narcisi kolektīvā, labi, es nelietoju šo vārdu pareizā nozīmē, drīzāk tie ir mazi kimičenuni, kuru sapnis ir izveidot mazo Ziemeļkoreju tieši te, valsts uzņēmumā. Kas nogāja greizi, un kā mēs nonācām tik “tālu”? Liekas, valsts kapitālsabiedrība ir tā vieta, kur ievēro likumus, noteikumus un pašu izdotos normatīvos aktus – rīkojumus, nolikumus etc. Un kur vēl slavenie labas pārvaldības principi, kas ir atbildīgas rīcības un lēmumu priekšnosacījums valsts pārvaldē. Laba pārvaldība ietver atklātību, sabiedrības līdzdalību, atbildību sabiedrības priekšā par sasniegto, ētisku rīcību, arī taisnīgus un pārdomātus lēmumus. Labas pārvaldības princips ir nostiprināts Valsts pārvaldes iekārtas likumā.
Jā, jā, var teikt, ka tā ir birokrātija, kas, no vienas puses, traucē – traukties ātrāk un lidot augstāk, bet, no otras, – pasargā. No vienpersoniskām vēlmēm, no sīkām atriebībām, no nevēlēšanās pildīt pašu nolemto. Kur vienam cilvēkam noteikti nav varas pieņemt darbā vadošos amatos draugus un paziņas. Jo ir taču pārējā valde, padome, valsts pilnvarnieki un ministrs galu galā. Varbūt agrāk te tā arī bija, bet ieviest diktatūru nav nemaz tik grūti. Pietiek ar pulciņu draugu, kas sēž vadītāju un direktoru krēslos un ir galvenajam vadošajam par to pateicību parādā. Pietiek ar bariņu karjeristu – līdzskrējēju, kas vienmēr teiks “jā” priekšniekam, lai kas un kāds tas būtu. Pietiek ar entuziastiem, kas neredz bildi kopumā un kam viss ir vienmēr labi, jo priekšnieks tā teica. Un pietiek ar pavisam parastiem cilvēkiem, kas vienkārši dara savu darbu. Pietiek arī ar pārējiem valdes locekļiem, kas cieš klusu, burkšķ aiz muguras un ļauj notikt visam tā, kā tam vienam gribas. Kāds Igoram šodien garastāvoklis? Vai drīkst viņu traucēt? Pierakstieties rindā pie sekretāres, ja gribat satikt savu tiešo vadītāju – Igoru… Ko Igors stāsta ministrijā? Dievsvienzina. Un vēl – noteikti atcerieties, ka nevis Dievs, bet Igors zina visu vislabāk. Tāpat kā Ļeņins. Jebkurā jomā. Ieteikumi darīt savādāk atbilstoši savai profesionālajai pieredzei un zināšanām netiks pieņemti. Tā būs kaitniecība, un par to, kā zināms, attiecīgajā valstī un laikā pienācās sods. Ja ne citādi, tad nošaujot. Vāja un par sevi nepārliecināta cilvēka pilns komplekts, bet ko darīt, ja tieši tāds ir tavs vadītājs valsts uzņēmumā? Sūdzēties ministram?
Pietiek ar visu minēto līdz brīdim, kad šis mikromenedžments un vienīgā pareizā viedokļa uzspiešana rada nespēju pieņemt konstruktīvus lēmumus, izveidot saliedētu komandu un virzīt to mērķu sasniegšanai. Un arī līdz brīdim, kad sākas kauns par savu vadītāju un to, kā viņš izturas pret citiem – darbiniekiem, citu iestāžu vadītājiem, citādi domājošajiem. Valsts uzņēmums, protams, ir līdzīgs kuģim, kas pēc inerces turpinās peldēt arī tad, kad visas žurkas būs aizbēgušas. Bet kas notiks ar cilvēkiem? Mēs varam no rīta līdz vakaram runāt par komunikāciju, bet šādos apstākļos cilvēki nesarunājas – kolēģi nedalās cits ar citu idejās, jo tam nav jēgas – tāpat ir tikai viens pareizais ideju ģenerators. Nu labi, ja Igoram nebūs savu domu – un tā bieži gadās –, viņš pakonsultēsies ar saviem guru – uzticības personām, kas pieņemtas savas nekompetences maskēšanai un bieži mainās atkarībā no tā, cik ilgi spēj saglabāt uzticību vadoņa idejām. Tāpēc arī idejas un prioritātes mainās, darbinieki tiek raustīti un mētāti atkarībā no kārtējās idée fixe – pirms mēneša lēmām vienu, tika mobilizēti visa veida resursi, bet šodien tas viss jau vairs nav spēkā, jo ir citi fantastiski plāni, kurus… neviens, visticamāk, nekad nerealizēs, jo rindā jau būs nākamie.
Neviens nesaka, ko patiesībā domā, jo drīkst teikt tikai to, ka ejam uz pareizo saulaino tāli, un nevienam acīs nav uguns, kas palīdz sasniegt rezultātu, jo nav komandas un motivācijas. Motivācija ir atsevišķs stāsts, jo motivācija te nereti ir tikai katra paša atbildība – neesi motivēts? Pats vainīgs! Nujā – pats vainīgs, ka tev ir tik maza alga vai grūti šajā haosā saskatīt, izprast un vēlēties sasniegt mistiskos kopējos mērķus, par kuriem ir aizdomas, ka varbūt tie patiesībā ir vadības mērķi lielākas algas saņemšanai. Karalis ir kails. Tomēr jāatceras, ka nekas nav mūžīgs un neviena diktatūra nav ilgtspējīga. Zinām, kas notiek, kad vadzis lūst un augšas vairs nevar, bet apakšas negrib pa vecam. Tikmēr “zem manis rok”, saka kolēģe. Jo zivs pūst no galvas, un vadoņa kults izplešas mazākos vadonīšos, kas, par spīti daudzajiem modernas vadības kursiem uz uzņēmuma rēķina, nespēj sarunāties ar saviem darbiniekiem. Tas ir pretīgi un gļēvi – uzstāties forumos un tēlot demokrātisku vadītāju, bet nemācēt paskatīties acīs un tāpēc rīkoties aizmuguriski. Turpinājums sekos…
