Mēs, cilvēki, visā visumā esam jauki. Vienam varbūt tas, citam šitas, bet kopumā – jauki. Mīlam savējos, arī pasauli mīlam. Apzināti nevienam ļaunu nevēlam. Klusiņām lūdzamies, lai visiem viss ir labi. Latvietim netīk ar skaļumu lauzties uz priekšu. Bet dažreiz tomēr vajag.
Pirms nedēļas solīju pastāstīt par kādu nozīmīgu tikšanos. Ceturtdienas vakarpusē Vecpiebalgas kultūras namā notika tā saucamais sarunu vakars, kurā piedalījās viss Cēsu novada domes zieds – priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs, viņa vietnieks Atis Egliņš-Eglītis, izpilddirektore Līga Bukovska, kā arī Vecpiebalgas apvienības pārvaldes vadītājs p.i. Viesturs Burjots un vairāki viņa pakļautībā esošās vietējās pašpārvaldes darbinieki. Atgādināšu, ka pirms 2021. gada reformas pastāvēja Vecpiebalgas novads, kurā ietilpa pieci pagasti: Ineši, Kaive, Dzērbene, Taurene un Vecpiebalga. Pēc reformas kļuvām par vienu no pagastu apvienībām, kā dāvanu piecpaka tikām nodoti Cēsīm, kur priekšā jau Amatas, Jaunpiebalgas, Cēsu, Līgatnes, Pārgaujas un Priekuļu apvienības. Draudzīga brāļu saime, tā sacīt, plašs jumts, sveši priekšnieki un jauna kārtība. Pašu domes nams nu stāv patukšs, it kā jau viss notiek, bet pamestības sajūta tomēr ir. Par pretējo lūkoja pārliecināt tālo ceļu no Cēsīm mērojušie sarunu vakara viesi.
Vakars ievilkās divu ar pusi stundu garumā. Sarunas bija interesantas. Pārsvarā tika atbildēts uz iedzīvotāju iepriekš iesūtītiem jautājumiem, bet neizpalika arī vaicājumi no zāles. Pabrīnījos par Rozenberga kunga spēju paturēt prātā tik daudz faktu un ciparu, viņa azartu un pārliecinošajām komunikācijas spējām. Skaidrs, ka liela novada vadītājs bez šādām kompetencēm iztikt nevar. Patīkami no priekšnieka dzirdēt, ka viņš uz darbu ik rītu iet ar prieku un arī mājup dodas priecīgs – ja tā, tad labām lietām ceļš ir vaļā.
Apmeklējot ilgi gaidīto pasākumu (pandēmijas dēļ šādas klātienes tikšanās nebija iespējamas), paredzēju, ka kultūras nama zāle būs pārpildīta – kad tad vēl, ja ne šoreiz, kad tiek iztirzāti katram vietējam iedzīvotājam būtiski jautājumi? Miniet trīs reizes, aptuveni cik no Vecpiebalgas kopīgā iedzīvotāju skaita – nepilna pusotra tūkstoša – bija ieradušies uz tikšanos? Precīzi nepateikšu, bet pussimts varbūt arī bija.
Tie esam mēs. Savas valsts, sava novada, sava pagasta iedzīvotāji. Pilsoņi, no kuriem tiek gaidīta aktīva līdzdalība konkrētu problēmu risināšanā. Vaidēt, ka viss slikti, mums patīk, bet celties un darīt, lai būtu labāk? Švaki pulveri.
Par pilsonisko līdzdalību pēdējā laikā runā daudz. Tā var skart visplašāko jautājumu spektru un izpausties dažādos veidos, piemēram, kā piedalīšanās lēmumu pieņemšanā vai ziedojumu veikšana, līdzdalība talkās, brīvprātīgo darbs – viss atkarīgs no katra paša un no tā, kā viņš vēlas iesaistīties un risināt sev un sabiedrībai svarīgas lietas. Pilsoniskā līdzdalība var būt arī hobijs, piemēram, darbošanās vēstures interesentu pulciņā, lasītāju klubiņā un tamlīdzīgi. Lasīju, ka sabiedrībā esot jābūt vismaz desmit procentiem aktīvu indivīdu, lai tie spētu iekustināt, pamudināt rīkoties arī pārējos. Atbalsts Ukrainai, ko pašlaik lielos apmēros sniedz ne vien valsts, bet arī sabiedrība un uzņēmēji, esot lielākā pilsoniskā aktivitāte, kāda piedzīvota kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas laikiem. To jau mēs katrs jūtam. Ziedojam no sava mazumiņa, iesaistāmies. Taču tas ir tikai mazumiņš. Varētu daudz vairāk.
Kā panākt pilsonisko aktivitāti un pašiem kļūt par labu darbu iniciatoriem, dažādu paaudžu un sociālo slāņu interesentiem mācīs nesen pēc prezidenta Levita iniciatīvas izveidotajā Demokrātijas akadēmijā. Mulsinošs nosaukums. Vai jāsaprot, ka tagad pāris mēnešos, noklausoties dažas lekcijas un piedaloties praktiskos vingrinājumos, ir iespējams iegūt akadēmisku izglītību? Noskatījusies sižetu TV, tā arī nesapratu, kas īsti par jaunveidojumu šī ,,akadēmija” būs, bet to jau laiks rādīs. Iecere par licencētu mācību programmu esot tapusi ar domu panākt lielāku pilsonisko aktivitāti. Atklāšanas dienā cits citam līdzās palielā pulkā sēdēja gan gados jauni, gan vecāki ļaudis ar nopietnām, apņēmīgām sejām. Nopietnībai ir pamats. ,,Tikai ceturtā daļa cilvēku uzticas valdībai. Apmēram desmitā daļa politiskajām partijām,” atklāšanas runā pauda Demokrātijas akadēmijas vadītāja Anita Seļicka. ,,Kas vēl sāpīgāk – cilvēki netic paši savām spējām, netic tam, ka var ietekmēt procesus valstī, ka var panākt pārmaiņas. Tikai četrpadsmit procenti tic tam, ka viņu rīcība var ietekmēt lēmumus.” Kā šo nelāgo situāciju mainīt, spriedīšot akadēmijas dalībnieki, kas par brīvu nu mācīsies vairākus mēnešus līdz jūnijam. Kādu izglītības dokumentu viņi saņems, par to galvu nelauzu, bet interesanti būtu zināt, kāds būs reālais labums no iztērētās Eiropas projektu naudas, jo līdzekļi droši vien nāk no turienes? Vai tiešām šādi iemācīsimies uzticēties valdībai un politiskajām partijām? Vai Demokrātijas akadēmijas absolventi mūs uz to vedinās? Seļickas kundze stāsta, ka šis esot piecus gadus lolots projekts, un pati izskatās patiesi aizrāvusies ar jauno ideju. Lai veicas viņai un pirmajiem diviem simtiem akadēmijas studentu. Kaut kas tiek darīts, akmens iekustināts. Nesteigsimies ar kritizēšanu, gaidīsim rezultātus. Jo reālā dzīve apliecina, ka Latvijā patiešām ir milzīgs pilsoniski aktīvu cilvēku deficīts. Vismaz latviskajā daļā noteikti. Šķendējamies, ka savā zemē nejūtamies kā saimnieki, ka ,,krievi nāk” un grib uzkundzēties, bet, kad reāli jārīkojas, rokas izrādās par īsām, lai tik vien izdarītu, kā atvērtu datoru un ieklikšķinātu savu parakstu svarīgā vietnē. Lūk, ko par to savā “Facebook” laika joslā raksta komponists un rakstnieks Artūrs Nīmanis:
,,Baigi švaka aktivitāte, parakstoties par valsts valodas nostiprināšanu. Vai domājat, ka ,,gan jau savāksies nepieciešamais skaits arī bez manis”? Ja nu tā domā vairums? Varbūt domājat ,,nu, cik tad var?” Vai domājat, ka mūsu paviršība no malas nav pamanāma? Nē, to mums aiz muguras eskalē desmitkārtīgi izmanto savai iedvesmai tie, kuri mūsu zemē grib savu valodu kā vienīgo. Jūs domājat, ka tas nav iespējams? Vai esat noguruši cīnīties par savu valsti? Es zinu, ka tie, kam nav savas valsts, šeit cīnīsies, lai to mainītu. Viņi nepagurs to darīt, līdz kamēr panāks savu. Tas nozīmē, ka cīņa nebeigsies nekad. To der ielāgot. Bet mums IR sava valsts. Un mūsu valstij esam mēs kā vienīgie, kas atbildīgi par tās nākotni. Pat ja visi uzņēmumi pieder ārzemniekiem, mums ir sava valsts. Pat ja pie varas ir ne visai ar sirdsapziņu apveltītie, mums joprojām ir sava valsts. Bet tas var mainīties... mūsu vienaldzības dēļ.”
Parakstīšanās vietnē “manabalss.lv” par latviešu kā valsts valodas statusa nodrošināšanu ir vistīrākā pilsoniskā iniciatīva, kurai aicināti pievienoties visi, kam svarīga latviešu valodas aizsardzība. Es, tu, jūs – visi! Kā teikts vēstījumā: ,,Neskarot fizisko personu tiesības izvēlēties savstarpējo saziņas valodu, iniciatīvas mērķis ir nodrošināt 2012. gada 18. februāra tautas nobalsošanā pieņemtā lēmuma, ka krievu valoda nav otra valsts valoda, īstenošanu, mazinot ilggadējas rusifikācijas sekas, izskaužot nostiprinājušos praksi ikdienas saziņā darba vidē un pakalpojumu sniegšanā līdztekus izmantot latviešu un krievu valodu, kā arī nodrošināt iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem ikdienā lietot valsts valodu vai apgūt to. Tas ir izdarāms, pieņemot un īstenojot šīs iniciatīvas pielikumā lasāmo “Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusa nodrošināšanas likumu”.
Nu saņemies taču un izdari to mazumiņu – ieej portālā un paraksties! Atceries? Kad tika vākti paraksti par krievu valodas statusu, krievvalodīgie nepieciešamo atzīmju skaitu savāca trijās dienās, bet mēs jau nedēļām muļļājamies. Mīlīši, nav, nu nav mums nekādu izredžu izdzīvot kā tautai, ja nelolojam savu vienīgo valodu, ja gļēvi atdodam to iznīcībai pašu slinkuma vai vienaldzības dēļ! Atkal un atkal atgriežos pie Kronvaldu Ata, kurš jau pirms simtu piecdesmit gadiem rakstīja:
,,Mēs, kas ar skaidru apziņu savu iegūto izglītību, savu spēku, savu dzīvību ziedojam savas tautas labā, mēs turamies cieši un uzticīgi pie tēvu valodas un savas tautības, un viņas sevišķi tagad nevaram ne par kādu naudu pārdot tādēļ, ka mums nevar dot neko citu vietā, kas būtu tikpat svarīgs un cienīgs mūsu tautas interešu ziņā. Mīlēt valodu tādēļ, ka tā tēvu valoda, to nevar ikkatrs darīt. Tur vajag dižena, grezna tēva dēla! Kam sirds nelec jo līksmi, latvju vārdus dzirdot, tam tārps sagrauzis sirdi. Un ja tu, brāl, aiz bailēm atraujies no sava sentēvu mantojuma cienīšanas, tad zini, ka neesi vaļīgs, svabads zināšanas māceklis, bet vai nu savas maizes kules vai cita kunga vergs.”
Latvija mums ir vienīgā un visskaistākā. Šobrīd Piebalgā katrs žagariņš sniegotā sudrabā. Sirds gavilē! Mamma stāsta, ka Liepājā jau sniegpulksteņu snīpīši spraucas no zemes. Lai kādas atšķirības, no rītiem vienādi gaišs ir kā Vidzemē un Latgalē, tā Kurzemē un Zemgalē. Ja visi cilvēki savās domās un centienos būtu tikpat līdzīgi? Gaiši un labvēlīgi. Cik lieliska tad būtu dzīvošana mūsu Latvijā!
