LATVIEŠI UN GRĀMATAS
Latvijā samazinās to cilvēku skaits, kas lasa grāmatas - tik bēdīgu ziņu ieraudzīju kādā nesen veiktā aptaujā (SKDS). Pirmajā mirklī man tas šķita neiespējami, jo vismaz manā paziņu, draugu un sociālo mediju burbuļa lokā grāmatu lasītāju skaits ir šķietami palielinājies. Vairāk kā nekad iepriekš dzirdu apspriežam ne vien "Netflix" seriālu izvēli, bet tieši grāmatu! Ko kurš ir izlasījis, kā patika. Kuru grāmatu grib nopirkt un redzēt savā grāmatplauktā. Man šķiet, ka lasīšana ir kļuvusi pat stilīga. Mūziķi veido veselas koncertprogrammas ar pazīstamu latviešu dzejnieku vārdiem. Bērnu lasīšanas konkursos dalībnieku netrūkst, arī grāmatas kā balvas dažādos konkursos nav retums. Un ir grāmatas, kuras grāmatnīcās pat izķer kā karstus pīrādziņus! Tāpēc manī radās nesapratne, kā tas tā sanāk, ka sausie statistikas dati grib iestāstīt, ka grāmatu lasītāju skaits samazinās? Tāpēc cerībā, ka iedvesmošu vismaz vienu cilvēku izlasīt kādu grāmatu, tapa šis raksts.
KO MAN NOZĪMĒ GRĀMATAS
Bērnības atkāpe.
Uzreiz gribu teikt, ka jautājumos, kas saistās ar lasītprieku, neesmu objektīva, jo esmu uzaugusi starp grāmatām. Burtiskā nozīmē. Mana mamma ir bibliotekāre jau daudzus gadus, un manas spilgtākās bērnības atmiņas saistās tieši ar dzīvošanos starp grāmatplauktiem, kad mazākajās klasītēs pēc stundām gāju pie mammas uz arodskolas bibliotēku. Tad nu tur šiverēju - tāds mazs ķipars starp daiļliteratūras plauktiem - un iemīlēju kā skaistos grāmatu vāku noformējumus, tā arī to saturu un specifisko grāmatu smaržu. Arī mājās man pašai istabā bija sava mazā improvizētā bibliotēka - garš grāmatu plaukts vairākos stāvos, kur kārtoju grāmatas līdzīgi, kā to biju redzējusi pie mammas bibliotēkā - pēc autoriem, grāmatu nosaukumiem… un man ārkārtīgi patika rakstīt grāmatām kartītes - kādreiz tādas bija - katras grāmatas vāciņā, aiz ielīmēta stūrīša bija kartiņa ar grāmatas nosaukumu, datumu, kad un kurš to ņēmis un lasījis. Arī Ziemassvētkos bērnībā es turpināju “grāmatu tēmu” - ņēmu no sava plaukta ārā grāmatas, ierakstīju tajās kādu novēlējumu, iesaiņoju un pasniedzu mājiniekiem dāvanas vietā. Reizēm pēc tam liku tās atpakaļ plauktā. Iespējams, kādu nākamgad dāvināju vēlreiz.
Vēlāk vidusskolas laikā slinkums un citas aizraušanās aizēnoja grāmatas, visbiežāk es arī literatūras stundās uzdoto tā īsti nemaz neizlasīju. Toties es labi zināju, ka katras grāmatas aizmugurē ir tāds kā īss kopsavilkums, par ko tad šī grāmata ir. Izlasīju to, atstāstīju gana izteiksmīgi un pārliecinosi un par atzīmēm literatūrā sūdzēties nevarēju. Bet literatūra kā mācību priekšmets man patika! It sevišķi proza un tās deklamēšana. Pati arī pāris dzejoļus esmu sarakstījusi gan skolas laikā, gan jau krietni vēlāk, taču īpaši neesmu rāvusies tos publicēt. Varbūt - kādreiz.
KĀPĒC MĒS VAIRS NELASĀM GRĀMATAS?
Pirmais attaisnojums, ko visbiežāk dzirdu - man tam nav laika! Un te es gribu mazliet paspītēties pretī. Ko mums visbiežāk māca, lai izvairītos no izdegšanas, pārstrādāšanās un drūmām domām par dzīvi? Atrast laiku sev! Ne vienam vien galvassāpes sagādā saprast, ko tad tas nozīmē - laiks sev? Šķiet - es taču eju sportot, ir kāds hobijs, apmeklēju kosmetologu, reizi mēnesī aizlaižu ar draudzenēm papļapāt, kāpēc tas nepalīdz? Es, par to domājot, izsecināju, ka laiks sev ir arī - laiks vienatnē. Un grāmata te ir brīnišķīgs terapeitisks līdzeklis. Izvēlies tādu, kas tevi uzrunā, izbrīvē laiku, kaut pusstundu (ko citādi, iespējams, būtu nosēdējusi "Instagram" vai citviet), uzvāri tēju vai ielej vīnu, iekārtojies ērti dīvānā (atpūtas krēslā, gultā) un izbaudi laiku vienatnē ar grāmatu. Izbaudīsi, iepatiksies, iemācīsies turpmāk šim atrast laiku. Es reizēm no rītiem modinātāju uzlieku par pusstundu ātrāk, uzvāru kafiju un izbaudu kluso rīta mirkli, kamēr meita vēl guļ, lai palasītu. Un tad diena iesākas tā rimti, bez steigas, noskaņojoties.
Otrs biežāk dzirdētais iemesls, kāpēc cilvēki nelasa grāmatas - nezinu, ko lai lasa, kā lai izvēlas, kur lai dabū? Sākot ar pēdējo - kur lai dabū - ir vairāki varianti. Apjautājies draugiem un kolēģiem, mēs arī tā mēdzam apmainīties ar grāmatām, nest uz darbu savu lasāmvielu. Bibliotēka - kā jau rakstīju, man mīļa vieta, kur ir grāmatu paradīze, izvēles iespējas visām gaumēm un bibliotekāri, kas palīdzēs izvēlēties, ja nezināsi, ar ko lai sāk. Un visbeidzot - grāmatnīcas! Esmu no tiem, kam patīk tā sajūta, kad esmu rūpīgi izvēlējusies un nopirkusi pati savu grāmatu! Citreiz jau laicīgi sataisu telefonā skrīnšotus ar tām, ko gribu izlasīt un tad sagaidu grāmatnīcās akciju laiku. Runājot par to - kā izvēlēties, atkal sākšu ar to - apjautājies draugiem un kolēģiem, ko viņi lasa, kā patīk grāmata. Sociālajos medijos ir gana daudz grāmatu entuziastu, blogeru, kas līdztekus skaistām bildēm publicē arī savas atsauksmes par grāmatām, tā palīdzot izvēleties, ko lasīt. Vēl zinu, ka dažos žurnālos pie rakstiem ir reizēm ieteikumi, kādas grāmatas par attiecīgo tēmu iesaka izlasīt.
KĀPĒC VAJAG LASĪT?
Bagātīga valoda un pareiza gramatika sarakstē ir seksīga. Un punkts! Ir kāda laba “meme” , kas klejo sociālajos portālos. Tajā, līdztekus romantiskai, sendienīgai bildei ar dāmu, kas raksta vēstuli, teikts tā: “Saņēmu mīlestības vēstuli. Izlaboju gramatikas kļūdas un nosūtīju atpakaļ.”
Absolūti nav nepieciešamības tagad ikvienu pievērst literatūras klasikai un visus rindā štābeļiem vien nosūtīt uz bibliotēkam un grāmatnīcām. Tāpat kā sportā trenējoties - ir jāsāk ar iesildošajiem ingrinājumiem, īsākām disciplīnām un galu galā sev patīkamo un interesējošo disciplīnu. Un tieši tāpat ar grāmatām. Nu nav jāņem uzreiz Kaudzīšu ''Mērnieku laiki'' vai Remarks. Ja tev patīk Ošo, lasi to! Ja patīk īsi krimiķīši, detektīvromāni - aiziet, iegrimsti tajos! Nav nekā nosodāma lasīt tā dēvētās pašpalīdzības grāmatas vai psiholoģiska rakstura lasāmvielu. Manuprāt, galvenais ir lasīt vispār. Kaut pa retam, kaut iesākt un nepabeigt, lai kaut kad pie konkrētās grāmatas atgrieztos. Jebkurā gadījumā lasītājs būs ieguvējs - vai nu paplašinās savu apvārsni, uzzinās ko jaunu, noderīgu, vai bagātinās savu valodu un veidu, kā izteikties. Iespējams, grāmatā lasītais kalpos kā pavediens uzsākt vai iesaistīties kādā sarunā. Ir viens tāds baudpilns mirklis - kad iesāc citēt kādu vairāk vai mazāk zināmu frāzi no grāmatas un sarunbiedrs to spēj pabeigt. Un, ja vēl tas ir vīrietis! Tīrs literārgasms.
KĀ SĀKT LASĪT VAI LASĪT VAIRĀK ?
Lasīt nevajadzētu piespiedu kārtā, katru dienu un tikai tāpēc, ka tā vajag. No uzspiestas lasīšanas labuma būs maz, baudas ne tik, bet, manuprāt, ar lasīšanu tāpat kā ar ēšanu - vajag ne vien tāpēc, ka konceptuāli vajag, bet arī baudas dēļ. Tam ir jāsagādā arī prieks, no tā ir jāgūst emocijas, iedvesma vai kāds praktisks labums. Un grāmatu lasītāji arī ir dažādi. Viens lasa regulāri (tāpat, kā cits apmeklē sporta zāli vai kādus kursus), citam (kā man) ir grāmatu lasīšanas un nelasīšanas periodi. Ja jau zini, ka patīk lasīt, bet nevari saņemties, vari piedalīties kādā no grāmatu lasīšanas izaicinājumiem. Tajos konkrētā laikā jāizlasa noteikts skaits grāmatu. Piemēram, gada laikā jāizlasa 12 grāmatas. Principā - mēnesī viena. Mana kolēģe Zanei teica zelta vārdus, atbildot uz jautājumu, kāpēc jālasa grāmatas: “Tā var izdzīvot tūkstoš dzīves!” Savā ziņā sanāk, ka lasot grāmatas var apsteigt laiku, piedzīvot jebkuru notikumu, izsāpēt jebkuru sāpi, smieties un raudāt līdzi. Tas viss vienas grāmatas garumā. Grāmatās var meklēt atbildes uz saviem jautājumiem. Un ne jau vienmēr tiešā veidā tā tur stāvēs kādā lappusē uzrakstīta, taču grāmata liks aizdomāties, padomāt, pavērs apvārsnji plašāk, lai tava atbilde var vieglāk ceļu pie tevis rast.
GRĀMATAS, PAR KURĀM BIJU SAJŪSMĀ , TĀS, KO VĒL KĀROJU IZLASĪT UN TĀS, KO NESPĒJU VĒL IZLASĪT.
“Kalendārs mani sauc”. KALNOZOLS ANDRIS - baidījos šo lasīt, jo baidījos vilties. Tāpēc, ka dikti saslavēta šī grāmata bija. Un man tā bijis ar daudz ko - grāmatām, filmām, ēdienu - ja dikti saslavēts, es no tā daudz sagaidu, finālā nesagaidu un man ir vilšanās. Parasti. Bet ne šoreiz. Šis tiešām bija kas ļoti atsvaidzinošs un man ārkārtīgi patīk, ja grāmata man liek ik pa brīdim iespurgties un smieties. Šī lika. Bet šis stāsts nav komēdija, nebūt ne. Pārsteidza grāmatas gaužām vienkāršais vāka noformējums, bet šī ir tā reize, kad neskati vīru no cepures un grāmatu pēc vāka. Te saturs ir karalis.
VĒRTĒJUMS: pārsteidza!
“Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata”. ANNA AUZIŅA - šī ir grāmata, ko šobrīd lasu. Atrodoties grāmatnīcā, atkal “paslīdēja kāja”. Tā vietā, lai tikai iegādātos bērnam krāsainos zīmuļus skolai, uz kases ar viltīgu smīnu noliku arī šo grāmatu. Izvēlējos, jo grāmatmīļi bija snieguši sociālajos medijos intriģējošas atsauksmes. Esmu tikusi pusē un šobrīd varu teikt - garšīgi, brīžam provocējoši, liek atmest savu kautrēšanos nosaukt lietas un vietas (zem jostasvietas) īstajos vārdos. Dienasgrāmata kā dienasgrāmata, bet par seksuāliem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, pārdomām, vēlmēm un cerībām.
VĒRTĒJUMS – šobrīd lasu.
“Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”. PH.D. KLARISA PINKOLA ESTESA - vienubrīd šķita, ka šī ir teju vai sieviešu obligātā literatūra. Ja neizlasīšu, tad pati vien vainīga, ja man kaut kas no tās sieviešu būšanas nesanāks. Mēģināju lasīt. Nelasījās. Vai nu valoda, tās ritms nebija man, vai arī grāmatas saturs. Iespējams, neesmu vēl līdz šai grāmatai izaugusi.
VĒRTĒJUMS: neizlasīju!
“Skrien līdz ar vēju!” TOMS MAKKOUGRENS - mana bērnības mīļākā grāmata. Izlasīju, jo man plauktā tāda bija. Iepatikās, jo ļoti dzīvi atainoti lapsēnu piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Lasīju apmēram astoņu, deviņu gadu vecumā, iztēlē lasot toreiz uzburtās ainas es spilgti atceros vēl šobaltdien. Tātad kaut kas tur spēcīgs bija. Jo atmiņa man tik laba nemaz nav.
VĒRTĒJUMS: paliek atmiņā.
“Melno ogu vainadziņš”. INESE ĶESTERE - romānu konkursa laureāts, par kura eksistenci zināju, bet neaizdomājos, ka vajadzētu izlasīt. Līdz kādu dienu, pastaigājoties pa lielveikalu, kājas pašas mani ienesa grāmatu veikalā. Tā reizēm notiek, tur ir kaut kāds magnēts apslēpts, nudien. Pētot “izdevīgo grāmatu” plauktu, pamanīju atkal šo grāmatu un nedomājot nopirku. Galu galā šo grāmatu ir sarakstījusi mana kolēģe no Liepājas, goda lieta taču ievērtēt kolēģu veikumu. Ui, kā nenācās vilties! Kā kampu pirmos teikumus grāmatā, tā bez elpas ievilkšanas divās stundās to gardu muti notiesāju. Latvieša sirdij tik tuvās muižas, vēsturiska mistērija, šķipsniņa mīlestības un kaislību. Inesīt, turpini rakstīt!
VĒRTĒJUMS : intriģējoša, iesaku!
“PAMIRS mana sirds mīlestībā” . KRISTĪNE UN KRISTAPS LIEPIŅI - šo jau labu laiku taisos izlasīt, jo mani fascinē cilvēki, kas pārkāpj prāta nospraustās robežas un turpina darīt arī tad, kad citi padotos. Ja pašai man pietrūkst drosmes ko tādu darīt, tad, vismaz grāmatu lasot, varu nokļūt alpīnistu piedzīvojumos sniegotajos kalnos. Nē, es vēl neesmu izlasījusi, šī vēl ir višlistā. Brīnišķīga vārdu spēle grāmatas nosaukumā.
VĒRTĒJUMS – gribu izlasīt!
