Ismails Latvijā pēc bēgļu gaitām

Turcijā vairs nav iespējams dzīvot - tā asarām acīs, sāpju un vilšanās sajūtu par savu dzimteni saka turks Ismails. Lēmumu bēgt uz Eiropu viņš pieņēma, kad valdošā vara uzsāka represijas pret oponentiem un citu ideoloģiju atbalstītājiem, tostap Gulena kustību, kurā ir aptuveni miljons cilvēku, arī Ismails. Šo kustību, kas iestājas par mieru, demokrātiju un izglītību, Erdogana valdība pasludināja par teroristu organizāciju, bet visus tās sekotājus - par teroristiem un valsts ienaidniekiem.

Erdogans uzspiež cilvēkiem izvēlēties vienu pozīciju - patīku tev vai nē. Ja nepatīku, tad tevi ir jāsoda. Mediji un valdošā vara aicināja tautu ignorēt šos cilvēkus, izstumt un sodīt. Tūkstošiem iedzīvotāju tiek emocionāli un fiziski ietekmēti, vajāti, ieslodzīti cietumā, arī studenti un bērni.

Tautieši, kuri tic Erdogana meliem, zvana policijai, saka, ka kaimiņos dzīvo valsts ienaidnieks. Valdība viņiem par to maksā. Tad šos cilvēkus bez jebkāda pamatojuma iemet cietumā. Arī mani draudēja. Bija pat gadījumi, kad mājas logā cilvēki iemeta koka gabalu, iznīcināja manus laikrakstus, vēstules. Ar maniem bērniem neviens nespēlējās. Man reiz draudēja arī ar ieroci. No manis novērsās kaimiņi, pat tuvākie radinieki, kuri teica, lai netuvojos, nenāku uz kāzām, bērēm, svinībām. No Turcijas sabiedrībā cienījama cilvēka Ismails pēkšņi kļuva par izstumto - šādā situācijā tūkstošiem izglītotu un talantīgu turku, no kuriem liela daļa tagad atrodas ieslodzījumā. Šajos piecos gados daudzi cilvēki cietumā ir miruši, jo tur nevienu neārstē. Vienīgā iespēja man bija pamest valsti, jo sirgstu ar hroniskām saslimšanām.

Latvijā Ismails ar ģimeni ieradās pirms vairāk nekā diviem gadiem. Līdz tam Eiropas Savienības valstīs viņš nebija bijis, zināja vien tik, cik Turcijas medijos par tām vēstīts.

Turcijas mediji rietumu valstis nosoda, sauc par ienaidniekiem. Saka - rietumi nav mūsu draugi, tie ir ļauni un slikti. Tāpēc domāju, ka šeit man būs nepatikšanas. Kad ierados Eiropā, sapratu, ka mums ir melots. Cilvēki šeit ir pieklājīgi, laipni, cenšas mums palīdzēt, atbalsta. Žēl, ka to nezināju iepriekš.

Latvijā ģimene iedzīvojusies labi, arī sabiedrības attieksme pret iebraucējiem - pozitīva un atbalstoša. Ar lielu interesi ģimene iepazīst latviešu kultūru un cītīgi mācās valodu.

Desmit mēnešus pēc ierašanās Latvijā saņēmām bēgļa statusu. Tikai tad mums bija iespēja uzsākt valodu apmācību bez maksas. Nodarbības gan nenotika regulāri. Piemēram, viens kurss iet sešas nedēļas, tu vēlies mācīties tālāk, iegūt nākamo līmeni, bet ilgi jāgaida, pat trīs mēneši. Bet valodu tu vēl nezini tik labi, lai mācītos patstāvīgi. Turklāt 10 mēnešu periodā, kamēr izmaksā pabalstu, nav iespējams iemācīties valodu tādā līmenī, lai atrastu darbu. Pabalstu saņemsim vēl divus mēnešus, pēc tam - jāiztiek pašu spēkiem. Lai varētu strādāt, Ismails ir apņēmības pilns turpināt apgūt valodu. Nākotnē ģimene cer iegūt pilsonību, un vecāki vēlas, lai meitas uzaug kā latvietes. Abas mācās latviešu skolā, kur integrējušās veiksmīgi. 

Dienā, kad viesojamies mācību centrā, ģimene atzīmē pateicības dienu. Tad tradicionāli tiek gatavots deserts “Noasa pudiņš”, kas Turcijas kultūrā ir vienotības, dalīšanās un solidaritātes simbols.

Es izjūtu patiesu labvēlību no latviešu sabiedrības, esmu neizsakāmi pateicīgs. Cilvēki, kuri man palīdz, to dara nesavtīgi. Man ir lieliski mentori no Muceniekiem, kuri palīdz ne tāpēc, ka tas ir viņu darbs. Viņi palīdz, jo ir sirsnīgi, cilvēcīgi, dievbijiīgi.

Lai gan šeit ģimene jūtas labi, par Turciju viņi domā ik dienu. Dzīvoklī uz balkona meitenes audzē tomātus un dārzeņus. Tas atgādinot dzimteni, par kuru bez asarām ģimene nespēj runāt. Sāp ne tikai tas, ka jābēg no savas valsts, bet arī tuvinieku likteņi, par kuriem viņi aizlūdz katru dienu.