Video un fotogrāfijas ar šokējošiem skatiem no kara postītās Ukrainas, ko redzam dažādos medijos, ieraudzīt savām acīm ir daudz šausmīgāk, saka valmierietis, bijušais Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes brigādes komandieris, tagad Saeimas deputāts Jānis Skrastiņš. No vizītes Ukrainā, kurp uz vairākām dienām bija devusies Saeimas deputātu delegācija, viņš atgriezās vien pagājušā naktī un pārdomu ir daudz. 

Jānis Skrastiņš darbojas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā un uz Ukrainu devās Saeimas priekšsēdētāja Edvarda Smiltēna vizītes ietvaros. Dienas bija piesātinātas, notika tikšanās ar augstākajām Ukrainas amatpersonām un apmeklētas karā cietušās pilsētas: Borodjanka, Buča, Irpiņa un citas vietas.

Par pilsētciematu Borodjanku, uz kuru šāviņi izšauti no lidmašīnām un tankiem un sagrautas vairākas deviņstāvu un augstākas ēkas, Jānis Skrastiņš stāsta, ka pirms tam bija izsludināta gaisa trauksme. Simtiem cilvēku saskrējuši pagrabos. Pēc uzbrukuma mājas sagrautas, cilvēki ir pagrabā un sauc pēc palīdzības, bet okupanti neļauj viņiem palīdzēt. “Viņi tā arī lēnām nedēļas laikā nomirst. Ir aizliegts vietējiem iedzīvotājiem krāsmatas jaukt ārā, lai kādam palīdzētu. Viņi teikuši to, ka tas esot sods pilsētniekiem par to, ka viņi pa saviem mobilajiem telefoniem ir zvanījuši Ukrainas aizsardzības spēkiem un ziņojuši par to tehniku, ko redz, ko viņi stāstījuši par to, ko dara okupanti.”

Delegācija apmeklējusi arī pilsētciematu, kur šobrīd ar Latvijas valsts atbalstu lēnām tiek atjaunotas privātmājas. Latvija iespēju robežās finansē celtniecības materiālu iepirkšanu un brīvprātīgie, kas ir celtnieki, mājas atjauno. Šajā vietā, satiekot vietējos, uzzinājuši vēl kādu nežēlīgu stāstu. Skrastiņš: “Vairāk nekā 300 ciematnieki izdzīti no savām mājām pilnām ģimenēm, vietējās skolas pagrabā 300 cilvēki, kur katrai četru līdz piecu cilvēku ģimenei ir daži kvadrātmetri vietas. Katrai ģimenei iedoti pa diviem krēsliem, kur kādu laiks kāds sēž, atkal stāv kājās turpat blakus, tā viņi tur pavada mēnesi. Šajā laikā nomirst apmēram 10 cilvēki, arī mirušos neļauj iznest ārā momentāli, bet pēc zināma laika.” 

Skrastiņš piebilst: pagrabā nav bijušas arī tualetes, nekas tamlīdzīgs, tā tie cilvēki tur dzīvojuši, kamēr ukraiņi okupantus nepadzina. “Izgājām pa tām telpām tai pagrabā, kur viņi sēdējuši, ir kalendārs uz sienas, kur katru dienu ir atzīmējuši. Tad tajās dienās, kad kāds ir nomiris, arī uzrakstījuši uzvārdu, kurš tur ir bijis.”

Aizvadītās nedēļas nogalē, kad Ukraina piedzīvoja kārtējo raķešu uzbrukumu, arī Saeimas delegācijai nācās doties uz patvertni. Lielāko daļu raķešu Ukrainas aizsardzības spēkiem izdevās iznīcināt, taču pie Ļvivas trāpīts kritiskajai infrastruktūrai, bet Dnipro sagrauta kārtējā dzīvojamā māja, kur ir netikai daudzi cietušie, bet arī bojāgājušie un joprojām turpinās meklēšanas un glābšanas darbi. Skrastiņš: “Es saprotu, ka mans amata statuss liktu man būt maksimāli politkorektam, bet varbūt reizēm var no tā visa atkāpties. Ja mēs šobrīd neizmantosim to situāciju, kāda ir, kad lielākā daļa sapratīgās pasaules pret to ir pacēlusies vai sacēlusies pretī, ja tam kroplajam veidojumam kaimiņos nepārlauzīsim mugurkaulu, tad šo augoni atstāsim mūsu nākamajām paaudzēm. Nekas tur nav spējīgs mainīties, absolūti nekas. Tāda nežēlība, tāds prātam neaptverams naids ir vienkārši nesaprotams.”

Foto: AP/Scanpix