Divdesmit pirmā vēstule no Piebalgas. Divdesmit viens ir maģisks skaitlis, tāpēc vēstulei jābūt kaut drusku neparastai, un tāda tā arī ir, jo šoreiz sveicienus sūtu nevis no Vecpiebalgas, bet gan no Jūrmalas. Mēnesi pavadīšu Dubultu Rakstnieku namā, kur plānoju pabeigt romānu - trešo daļu vēstījumam par Kurzemes hercogistes norieta laikmetu (pirmie divi ,,Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā” un ,,Doroteja. Izredzētā” jau iemantojuši savus lasītājus, tiem klājas labi). Mans darbs ir grāmatu rakstīšana, un tā vislabāk veicas klusumā un vienatnē, ko mājās dažreiz pagrūti noorganizēt.
Ar pirmo gaismiņu izeju jūrmalā. Miers, migla, lapu zelts. Šogad rudens kā uz pasūtījumu! Pārsimts metru gājuma, un kāpās sagaida tēlnieces Olgas Šilovas veidotā bronzas Aspazija - pārsteidzoši gracioza, gandrīz kā dzīva un ļoti skaista. Smidzinot sīkam lietutiņam, dzejnieces acis asaro, un neviļus jādomā par rudens tumsu un vientulību. Savas dzīves pēdējos desmit gadus, ko nodzīvoja šeit, Dubultos, dzejniece esot jutusies ļoti viena. Kuru gadalaiku viņa mīlēja vairāk par citiem? Sen nav pārlasīta Aspazijas lirika.
Esmu uzaugusi Liepājā, tāpēc katru reizi aiz laimes nespiedzu, kad tieku pie jūras, tomēr lielā bezgalības maģija saviļņo. ,,Aijaijā, aijaijā liedagā…” Maigs mikluma pieskāriens no jūras, zāļu smarža un mazu gliemežvāciņu čirkstoņa zem kājām. Soļoju un smaidu iztēlojoties, ka varbūt tūliņ kaut kur no krūmāja izlēkšos Silvija Brice uz sava straujā pedāļzirga (divriteņa) Vertera. Man nav ne jausmas, kurā Jūrmalas pusē mūsu slavenā tulkotāja dzīvo, bet viņas spilgtie, humora pilnie stāstiņi FB par agriem rītiem pie jūras tiek ļoti gaidīti. Un, skat, te jau arī Silvijas kolorīti aprakstītie ,,kabači” (lielie kaijveidīgie putni, kuriem nezinu pareizo nosaukumu), arī mazākie ūdens lidonīši un pašapzinīgās vārnas, kas bezrūpīgi čubinās krastmalā. Cilvēkus nemana. Atceļā dažus tomēr satieku. Padodu labrītu, neatbild. Arī suns, kurš pieskrien sasveicināties, šķiet, nesaprot latviski, toties luncina asti un izliekas ļoti draudzīgs.
Biju lasījusi par Aspazijas māju, kurā dzejniece aizvadīja sava mūža pēdējos desmit gadus, bet iztēlojos to savādāku, nekā ieraudzīju. Pašā pilsētas trokšņu viducī, iespiesta starp asfaltētu šoseju un vilciena sliedēm. Pirms simts gadiem šeit noteikti izskatījās citādi. Automašīnu, kas garā rindā traucas gar zilpelēki krāsotās mājiņas logiem, toreiz nebija daudz. Vietā, kur tagad asfaltētās ielas ass līnija, reiz esot stāvējis viņas īpašuma žogs. Un dārzā ziedējušas krāšņas rozes. Bet terase, kas iziet uz ielu, bijusi vaļēja, ziemās aizsegta ar dēļiem. Vilciena dunoņa mājas otrā pusē dzejnieci neesot traucējusi. Tieši pretēji – troksnis dimdējis kā atgādinājums, ka dzīve turpinās.
Muzejs ir ļoti skaists. Audio gida izjustais stāstījums ļāva visu lēni, bez steigas apskatīt un izbaudīt. Kamēr daudzviet Latvijā muzeju sezona jau beigusies un durvis apmeklētājiem slēgtas, Aspazijas mājā viss notiek. Droši vien tāpēc, ka vētru un dziņu dzejniecei piestāv košais lapkritis un tumši samilzušie padebeši, kas laiku pa laikam pārstaigā liedagu, kā brīnumu iededzot cerīgu saulstaru lukturi mākoņu spraugā.
Rudens ir ne tikai lapu zelta, bet arī ražas laiks. Rudenī ,,skaita cāļus” un novērtē padarīto. Tas ir arī gadalaiks, kad bibliotekāri visbiežāk aicina rakstniekus uz tikšanos ar lasītājiem. Man kā rakstniecei braukt uz dažādām Latvijas vietām sanāk bieži. Dažas dienas pirms ierašanās Jūrmalā viesojos Rēzeknē. Novembra sākumā no Dubultiem došos uz Nīgrandi, pēc tam plānotas tikšanās Cesvainē un Jaunpilī. Šos pasākumus vienmēr izbaudu kā mazus svētkus. Laba sajūta, kad tiec gaidīts. Kad cilvēki atnākuši satikties, uzdod jautājumus, dāvina ziedus. Nu kur vēl labāku darbu vēlēties? No sirds uz sirdi. Un cik skaistas ir mūsu Latvijas bibliotēkas – plašas, gaišas, siltas! Pēdējos gados vēroju, ka ļaudis bibliotēkas apmeklē kuplākā skaitā nekā iepriekš. Par to varam tikai priecāties.
Viens no jautājumiem, ko saņemu gandrīz katrā tikšanās reizē, ir par literatūras iedalījumu augstajos un zemajos plauktos un to, pie kuriem plauktiem pieder mani sacerējumi. Ak, cik daudz šķēpu jau lauzts un noteikti vēl tiks lauzti par to, ko ir vai ko nav vērts lasīt, kas ir vai nav elitārā un kas ir vai nav masu literatūra! Sev esmu pateikusi, ka nav manos spēkos nošķirt baltu no melna, kaut ko izskaidrot vai atspēkot, cildināt vai noliegt. Tāda ņemšanās lai paliek profesionāliem literatūras kritiķiem un zinātniekiem. Katrs savu maizi pelna, kā prot. Jo literatūrā katrs meklē kaut ko savu. Ja mans devums un lasītāja vēlme sakrīt, varu tikai priecāties. Ja nē – nevienam nav liegts nolikt grāmatu atpakaļ plauktā un ņemt citu. Es tā daru. Nespiežu sevi izlasīt līdz pēdējai lappusei gabalu, kas mani neinteresē, neaizrauj, neuzrunā. Dzīve ir par īsu, lai apgūtu visu ,,obligāto literatūru”. Es lasu vēstures grāmatas (arī mācību), biogrāfiskus darbus (nupat atkal dažus iegādājos) un latviešu autoru jaunizdevumus, kuri kaut kādā veidā uzrunājuši. Svarīgi, ko iepriekš teicu – no sirds uz sirdi. Caur tekstu sajust, ka rakstnieks nevis tukši muld, mētādamies ar provocējošām frāzēm vai nešpetni lamādamies ar mērķi tikt ievērotam kaut vai tādā, manuprāt, diezgan nožēlojamā veidā, bet tiešām runā par to, kas viņam svarīgi. Personīgi man būtiski šķiet pastāstīt par manas tautas dižgariem, atgādināt par viņu nopelniem Latvijas valsts tapšanā, iedvesmot lasītājus kļūt patriotiskākiem. Nerakstu septiņslāņaini, necenšos speciāli sarežģīt tekstus, lai izliktos gudrāka nekā esmu. Grāmatās vēlos izpaust to, kas pašai svarīgs – gandarījumu par savu latvisko izcelsmi, cieņu pret priekšgājējiem, kuri ziedojušies, lai taptu mana valoda, mana valsts, tās kultūra un literatūra, prieku par savu eksistenci šodienā.
Kas ir tie ,,augstie plaukti”? Nosaukums pasaka priekšā. Tādi, līdz kuriem aizsniedzas tikai īpaši motivēti lasītāji. Vidusmēra cilvēkam tiem grūti piekļūt. Varbūt slinkums pastiepties, varbūt neredz jēgu pacensties, jo arī zemāk netrūkst lasāmvielas. Labi vai slikti vairīties no piepūles un tā arī nesasniegt elitārās literatūras plauktus? Atkal nav vienas atbildes, jo katrai rungai divi gali. Daudzi pie augstajiem plauktiem piesaistītie dažkārt gluži atklāti mēdz deklarēt, ka tas, kas visam pūlim saprotams, ir, tā teikt, zem manas cieņas. Viņi izveidojuši pat tādu kā kritēriju, kas viņus nostāda īpašā pozīcijā – jo nesaprotamāks, jo perfektāks. Lasītājs sūdzas, ka garlaicīgi, nedzīvi, abstrakti? Muļķis, neko nesaprot. Reiz kādā intervijā viena no elites cienītājām teica apmēram tā: ,,Mums nemaz nevajag literatūru, kuru visi lasa. Pietiek, ja ir darbs, kuru mēs, tie, kas mākslu pa īstam saprotam, izlasām un pārrunājam savā starpā.” Jā, arī tā var uz šo lietu skatīties. Bet kur teikts, ka šodien elitāra literatūra ar laiku tāpat netiek ierindota masu literatūras plauktiņā un otrādi? Tieši laiks visdrīzāk visu noliks pa vietām.
Bibliotēkās, staigājot starp grāmatu plauktiem, gribot negribot jāaizdomājas, kur paliks visa šī krāsainā bagātība pēc pārdesmit un vairāk gadiem? Nobružātos, līdz driskām nolasītos populāros sējumus norakstīs un atdos makulatūrā. Tie savu būs atstrādājuši. Bet kādu ceļu aizies ļoti labās, augstvērtīgās, bet gaužām reti lasītās grāmatas? Visdrīzāk tā arī apputēs savos augstajos plauktos. Pajautājiet bibliotekāriem, kas ir viņu lielākais sods. Viņi pateiks. Bet es paklusēšu, jo varu pateikt tikai vienu. Grāmatas tiek radītas ne jau tādēļ, lai rakstītāji apmierinātu savas personīgās ambīcijas. Grāmatas tiek radītas, lai taptu lasītas. Tas ir galvenais.
Tāpēc lasiet grāmatas, draugi! Lasiet visu, kas jums pa prātam, jo lasīšana uzlabo veselību - stimulē smadzeņu šūnas, neļauj smadzenēm ierūsēt un liek cilvēkam justies možam, ar skaidru apziņu un asu prātu.
Veiksmi mums visiem, ieejot novembrī!
