276 idejas. Tik priekšlikumus, kā attīstīt latviešu vēsturiskās zemes un kultūrtelpas, mēneša laikā saņēmusi Kultūras ministrija. Vēlmju vērienīgums atšķiras: sākot ar grāmatu izdošanu un kroga jumta atjaunošanu, beidzot ar pamatīgiem pētījumiem un jaunu ekonomisko zonu veidošanu.

Kritikas vai noniecinošas attieksmes pret Latviešu vēsturisko zemju likumu netrūka vēl tā tapšanas gaitā. Praktisku ķibeļu nomāktajā pandēmijas laikā tērēt laiku, meklējot tiesisku ietvaru deklaratīviem identitātes un piederības jautājumiem. Pagājis pusgads kopš likuma apstiprināšanas, prezidenta Egila Levita uzrunātie reģionos tam turpina ticēt. Vismaz, piemēram, Malienā.

Malēnijas “Jāņa sētas” izstrādātajā Latviešu kulturvēsturiskā iedalījuma kartē atzīmēta Vidzemes ziemeļaustrumos un Latgales ziemeļos. Vai visi šajā teritorijā dzīvojošie sevi sauc par malēniešiem? Jaunlaicenes muižas muzejā novērots -  nē. “Nācās secināt, ka esam ar zemu pašnovērtējumu, slikti jūtamies kā malēnieši. Katrā ziņā ļoti liela daļa no mums. Mums ir jāceļ malēniešu pašapziņa. Mēs centāmies šajā muzejā salikt, savienot dažas atbildes no tiem daudzajiem jautājumiem, kas mūs pašus nomoka,” stāsta Sandra Jankovska, Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja.

Muzejā 2020. gadā izveidota malēniešus izzinoša patstāvīgā izstāde, te tiek vadītas izglītojošas nodarbības, veltītas daudzu nemaz neatzītajai malēniešu izloksnei. Līdzīgu aktivitāšu ir maz. Muzeja vadītāja stāsta, ka Cēsīs ir Malēniešu klubiņš, reizi četros gados tiek rīkots Vispasaules malēniešu saiets, bet ar to nepietiek. Turklāt pastāv bažas, kas notiks ar muzeju, ja Alūksnes novada pašvaldība veiks muzeju reformu un iestāde Jaunlaicenē paliks tikai kā Alūksnes muzeja filiāle. Vienlaikus muzeja vadītāja atsaukusies “ideju talkai” Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāna izstrādei, iesniegusi divus priekšlikumus, kas palīdzētu malēniešiem pievērst lielāku uzmanību. “Lai saglabātu malēnisko kultūrtelpu, ļoti svarīgi ir augšzemnieku dialektā izdalīt arī malēnisko izlokšņu variantus. Tas man liekas ir ļoti, ļoti svarīgi, jo citādāk sanāk tā, ka mēs runājam par neeksistējošu valodu, neeksistējošiem cilvēkiem neeksistējošā teritorijā. Apmēram tā tas izklausās,” atzīst Sandra Jankovska.

Malēnieši no Jaunlaicenes muižas muzeja savus priekšlikumus iesnieguši kā Vidzemes vēsturiskajai zemei piederīgie. Jāatzīmē gan, ka kopumā vidzemnieki bijuši kūtrāki priekšlikumu sniedzēji. Aktīvākie bijuši sēļi, kurzemnieki un latgalieši.

Decembrī Kultūras ministrija un Latvijas Nacionālais kultūras centrs paziņoja par aicinājumu piedalīties Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāna tapšanā. Sākušies arī semināri, katrai zemei divi: viens valsts un pašvaldības iestāžu ideju apspriešanai, otrs - nevalstiskā sektora jautājumiem. “Iesniedzām 11 priekšlikumus kopsummā. Tas, ko mēs visvairāk gribējām uzsvērt, ir kultūras programmas radīšana Sēlijai atsevišķi,” norāda Daina Alužāne, kopienu sadarbības tīkla “Sēlijas salas” pārstāve.

Sēlija “ideju talkā” tik tiešām izcēlusies ar lielāko aktivitāti, lai gan šī gan teritoriāli, gan iedzīvotāju skaita ziņā ir mazākā vēsturiskā zeme. Lai gan ir biedrības un iestādes, kas aktīvas bijušas vēl krietnu laiku pirms likuma tapšanas, ir arī tādi, kas aktivizējās pēc vienotas Sēlijas meklējumiem administratīvi teritoriālās reformas diskusijās. Tas atspoguļojas arī iesniegtajos priekšlikumos.

Jāpiemin, ka arī solītās zemju padomes gan joprojām vēl nav tapušas. Kas tajās piedalīsies? Vai atbalsta solīšana kultūridentitātei nekļūs par platformu politiskajai reklāmai? Kopienu sadarbības tīkla “Sēlijas salas” pārstāve Ieva Jātniece: “Bez šaubām mēs apzināmies - ir vēlēšanu gads. Neesam muļķi, mēs to zinām. Tas, ka atbalsts Sēlijai ir jauna platforma politiskajiem spēkiem, tas ir nenoliedzami. Bet - vai tas būtu slikti?”

Šī brīža aktivitātēm Sēlijā var meklēt līdzības latgaliskās identitātes atdzimšanas meklējumiem jau pirms pāris gadu desmitiem. “Viņi visi ir vienoti. Viņi saprot, ka viņiem vajag augt, viņi vēlas būt. Un viņi konsolidē savus spēkus. Ar to arī šobrīd atšķiras no Latgales puses. Mēs esam nedaudz iesīkstējuši, nedaudz pieraduši kaut kādās lietās, mēs uzticamies citiem cilvēkiem un nelecam uzreiz: jā, nāciet un dariet,” skaidro Oskars Zuģickis, Dienvidlatgales NVO atbalsta centra vadītājs.

Latgalē vislielākā aktivitāte gan joprojām ir centienos stiprināt latgaliešu rakstu valodu. To priekšlikumu iesniedzēji vēlas redzēt biežāk gan ceļa zīmēs, gan skolās, gan medijos. Neiztikt arī bez politiski piesātinātiem priekšlikumiem. Atšķirībā no sēļiem vai malēniešiem, latgaliešiem ir lielāka pieredze, prasot palīdzību savas, brīžiem izteiktāk citādākas kultūras atbalstīšanai valstiski. Upītē tic, ka šoreiz būs rezultāti, jo plāna izstādi vada cilvēks, kas viešot uzticību. “Lībiešu ir palicis ļoti maz. Un viņš saprot, kas notiks, ja Latgalē turpināsies tas pats, kas tur notika,” saka Andris Slišāns, nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs.

Lai gan, iesniedzot priekšlikumus, tiek aicināts norādīt, cik liels finansējums tā īstenošanai nepieciešams, Kultūras ministrijā vēl neprecizē, cik valsts gatava plāna īstenošanai tērēt kopumā. Vienlaikus būšot arī priekšlikumi, kuriem nepieciešams nevis papildus finansējums, bet labāka starpinstitūciju sadarbība. 

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš kulturvēsturisko zemju likumam pagarināts līdz 31. janvārim. Pēc tam - latgaliešu, sēļu un pārējo zemju iedzīvotājiem atliks darīt to, ko gadiem darījuši pašu spēkiem, kā arī gaidīt.