Kā būtu, ja liktenis mūs apmainītu vietām?

Latvija ir maza. Un reizē liela. Dzejniece Māra Zālīte savā populārajā dzejolī to skaisti pateikusi: ,,Par mazu, lai paņemtu klēpī un apmīļotu. Par lielu, lai palaistu vienu pasaules ceļos.” Jā, Latvija ir maza kvadrātkilometru ziņā, bet reizē tik liela, ka aizņem daļu no sirds. 

Šī vēstule pie lasītājiem nonāks nākošajā dienā pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 104. gadadienas. Lai arī toreiz, pirms simtu četriem gadiem, vēl nebija nospraustas valsts robežas, un pēc zīmīgā 18. novembra vēl ilgi neiestājās miera laiki, pateicoties neatkarības idejas nesēju drosmei un likteņa labvēlībai, mēs tikām pie savas valsts. Kā daudzreiz uzsvērts – arī pateicoties brīnumam. 

18. novembris katram latvietim ir nozīmīgākie valsts svētki. Ne Ziemassvētku spožumi, kas jau pilnā klāstā pārņēmuši daudzu veikalu letes, ne savstarpējie kašķi un ņemšanās augstākajās aprindās šos svētkus nedrīkst aptumšot.  

Pirms sēsties pie svētku galda, katram ieteiktu palasīt Kārļa Skalbes ,,Mazās piezīmes”, kurās dzejnieks, strādādams par žurnālistu, ar laikabiedra aci piefiksējis notikumus un sajūtas gan pirms, gan pēc 1918. gada 18. novembra. Vai arī noklausīties radio lasījumus Kaspara Znotiņa balsī. Lasi vai klausies un saproti, ka arī toreiz dzima, pieauga, strādāja, mīlēja un audzināja bērnus tādi paši cilvēki kā mēs, tikai nolemti atrasties vēstures griežos. Ne pēc sava prāta. Liktenis tā bija izvēlējies. Iespējams, ka par mums arī kādreiz tāpat teiks. Ka stāvam vēstures griežos. Mēs dzīvojam Ukrainas kara ēnā, un neviens droši nezina, ar ko šīs šausmas beigsies. Varbūt tāpēc Skalbes pārdomas šķiet tik aktuālas arī šodien. 

Rakstus, kas publicēti Latvijas tapšanas un izcīnīšanas vētraino gadu laikrakstos, Skalbe, publicējot vienkopus, nosauca par ,,Mazajām piezīmēm”, jo ,,tās ir tikai piezīmes uz grāmatas malām”.  Brošūra pirmo reizi izdota 1920. gadā, bet Skalbes teksti savu aktualitāti nav zaudējuši. Bažas par tēvzemes nākotni, sāpes par kara postu, izpostītajiem likteņiem, arī lepnums par varoņu pašaizliedzību, bet pāri visam ārkārtīga pieķeršanās Latvijai un tās ļaudīm. Šīm it kā vienkāršajām, necilajām piezīmēm patiesībā bija milzīga nozīme pēc Krievijas revolūcijas karā izklīdušās tautas pulcināšanā ap neatkarīgas valsts ideālu, ceļa rādīšanā uz brīvību un latvisku kultūru. ,,Latvieši! Ņemiet sev paši, ko vēsture jums dod, un esiet gatavi notīrīt savas durvis no saviem apspiedējiem,” Kārlis Skalbe rakstīja. Drosminieks. Piebaldzēns, ar kuru ļoti lepojamies. Jā, kādreiz der atminēties, ka bija tādi laiki un tādi cilvēki - kā mēs, tikai citos apstākļos. Un pajautāt sev – kā būtu, ja liktenis mūs apmainītu vietām?

Esmu atgriezusies mājās no vairākas nedēļas ilgušās rezidences Dubultu Rakstnieku namā Jūrmalā. Jūtos laimīga, ka nozīmīgākos valsts svētkus sagaidīšu Vecpiebalgā, kur tos prot godam atzīmēt. Uzsveru vārdu ,,godam”. Kāpēc? Lāčplēša dienas vakarpusē izgāju pastaigāt pa Dubultu ielām, lai paskatītos, kā tad slavenā Jūrmala saposta svētkiem. Domes ēkas priekša bija dekorēta, bet pilsētā… Godīgi sakot, jutos pārsteigta. Vai Jūrmalā būtu atcelts likums par valsts karogu izkāršanu nozīmīgos datumos? Pavisam dūša apskrējās, kad pie vienas no lepnajām ,,dāčām” ieraudzīju Latvijas simbolu, kas nolaists pusmastā… Apzināti tas darīts, vai varbūt gadījies pārpratums, nezinu, bet ilgi nespēju tikt vaļā no sajūtas, ka kāds iespļāvis dvēselē. 

Mājup gāju gar jūru. Un domāju par tiem, kurus pieminam Lāčplēša dienā. Nesen Krišjāņa Barona muzejā Rīgā notika piemiņas pasākums par godu Dainu tēva mazdēlam, viņa vienīgā dēla Kārļa pirmdzimtajam, kuram arī Kārlis vārdā. Kārlis Barons (1900-1919) bija Latvijas Bruņoto spēku leitnants, kurš līdz ar deviņiem citiem latviešu atsevišķā bataljona kareivjiem krita varoņa nāvē durkļu cīņā Bateru kaujā 1919. gada 22. martā. Par brīvu Latviju, kurā pēc simts gadiem kāds atļaujas nolaist karogu pusmastā, kad svinam Lāčplēša dienu…

Cik tev toreiz bij gadu?

Puišelis vēl!

Bet savas dzīves un nākotnes

Nebija žēl.

Kā vārdā tu gāji karot?

Kas bij tava māte un tēvs?

Kurš tev iedziedāja,

Ka Latvija - svētākais tēls?

Vai tu saprati toreiz,

Ka otras dzīves vairs nav?

Vai tu zināji toreiz,

Ka tavējā beigusies jau?

Lēni skalojas jūra,

Sarkanas debesis kvēl,

Pēdējie gulbji iet projām

Un ir tik bezgala žēl...

 

Braucot mājup no Jūrmalas, ierastais ceļš izlikās savādāks, nekā turpu dodoties. Ak, pareizi – koki nometuši pēdējās lapas, pazudis rudens krāšņums, daba gatavojas ziemai.  Ainava kļuvusi mierīgāka, un nu var redzēt tālāk, ieskatīties dziļāk mūsu Latvijā. Lauki, meži un krūmāji, pa retam gadās pamanīt viensētas, kur augstu mastā plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Diemžēl ļoti daudz pamestu, sen nekoptu sētu, sabrukušu māju un klusi skumstošu ābeļdārzu bez saimniekiem. Vai viņi kādreiz pārnāks mājās? Vai atgriezušies runās latviski? Kā mūsu Latvija izskatīsies pēc otriem simtu četriem gadiem? Tādas bēdīgas pārdomas. Bet varbūt pie vainas tumšais laiks, kas daudziem uzdzen depresīvu noskaņojumu? 

Lielveikalu reklāmisti no sirds (vai ne?) cenšas labot situāciju, jau krietnu laiku pirms valsts svētkiem izvietojot skatlogos žilbinoši raibās Ziemassvētku dekorācijas. Iegriezos vienā no tiem, jo pārbraucot gribējās pailgi nesatiktajiem mazbērniem sagādāt pārsteigumu. Mīļo dieniņ, kādus gan khm… štruntus tur tirgo! Par pāris kapeikām – visvisādus apšaubāmas kvalitātes pledus un mices, krūzītes ar sniegpārsliņām un Salavečiem, spožus grabuļus, plastmasas ķēmus un vienreizējās lietošanas rotaļlietas (o, nē, tām gan cena nav kapeikās rēķināma). Pie visa jau gadiem pierasts, šo to, protams, arī pati nopērku, bet nu (varbūt atkal rudens nelāgā oma pie vainas?) galvā iezogas doma, sak, kā gan tas nākas, ka pasaulē tik daudz visādu draņķību vālu vāliem pieražots? Kur to visu liks, kurā atkritumu poligonā apraks, kad tralla-lā svētki būs beigušies, mājas no spožajiem bumbuļiem atbrīvotas un falšie briežu ragi samesti kaudzēs? 

Piedodiet, draugi, bet nesanāk šoreiz iedvesmojoša vēstule, tāpēc labāk likšu punktu. Ja vēl varētu nobeigumā pajūsmot par burvīgo rudeni, kas mūs lutināja teju līdz novembra vidum, bet arī tas jau beidzies – pēc lielās miglas uznāciena ārā drūmi smidzina Dieva rasa, kas mūspusē pamazām pārvēršas slapjā sniegā. Galu galā laiks ziemai! Nāks balti Ziemassvētki, un ,,visi mazi žagariņi sudrabiņu vizinās”. Tā noteikti būs. Lai mums visiem izdodas baltumu, siltumu un sirdsmieru izbaudīt!