Kas gan būtu Lieldienas bez olu krāsošanas un olu kaujām? Vai zinājāt, ka ir putni, kuri dēj krāsainas olas, kā arī tādas, kuras ar tradicionālajām krāsošanas metodēm nemaz nevar nokrāsot?
Jelgavas novada “Mazzariņos” pirmās mūs sagaida alpakas, kas šeit brīvi staigā, pie vietas tās noturot nevis žogs, bet gan tualete. “Viņas vienmēr iet vienā vietā, mums tur ir zīmīte “alpaku WC”, pēc tam vienmēr nāk atpakaļ šeit. Tas notur pie vietas,” saka z/s “Mazzariņi” pārvaldnieks Mārcis Holenders.
Tomēr galvenie iemītnieki šeit ir skrējējputni – nandu, emu un strausi –, kuri brīvā dabā nekad nesatiktos. Holenders: “Katrs no šiem putniem dzīvo savā kontinentā. Nandu – Dienvidamerikā, Emu – Austrālijā, Strausi – Āfrika.”
Emu bioloģiskais pulkstenis, dzīvojot Latvijā, darbojas pēc Austrālijas laika. Neraugoties uz to, ka ola izdēta janvārī lielā aukstumā, bijusi teju vai sasalusi, no tās izšķīlies mazulis.
Turpat blakus mīt strausi, kuri sadalīti ģimenes un mazuļu aplokos. Strausa mūžs nebrīvē varot sasniegt pat 70 gadu vecumu, bet šajā aplokā mītošie esot astoņi līdz deviņu mēnešus veci, vēl īsti neesot iespējams pat noteikt to dzimumu. Holenders: “Aptuveni pusotra līdz divu gadu vecumā tēviņiem sāk iekrāsoties sarkanīgs knābis. Mātītes paliek pelēcīgi brūnas, bet tēviņi – melni. Mēs viņus cenšamies arī radināt pie kontakta ar cilvēku, lai varētu aprādīt, ka tas strauss nav nekas briesmīgs. Ja viņi šitā knābā, tas nav nekas traks, jo viņi mēģina man brilles nozagt. Pāris brilles man pa gadu ir nozaguši, arī vienu telefonu. Viņi reaģē uz košām krāsām.”
Jāpiebilst gan, ka pieauguša strausa kājas spēriens var būt ļoti spēcīgs un traumatisks. Draudzējoties ar tiem, jābūt ļoti piesardzīgam.
Lai gan strausu dzimtene ir Āfrika, Latvijas aukstums tos nebaida, jo viņu ķermeņa temperatūra esot 40 grādi
Arī olas strausi dēj faktiski visu gadu. Gaisa temperatūrai neesot nozīmes, galvenais, lai būtu saule. “Tēviņi ar kājām izspārda zemē lielu bedri. Tā ir viņu ligzda, un mātītes tur dēj olas. Ļoti cietas, stingras un lielas.”
Lai gan cietās un pēc čaumalas struktūras apelsīnam līdzīgās olas, kas pielīdzināmas 30 vistu olām, būtu ideālas Lieldienu olu kaujām, tradicionālās krāsošanas metodes šeit īsti nederēs. “Lai strausa olu tā pienācīgi labi izvārītu, jāvāra pusotra stunda. Tāds kārtīgs pasākums. Ja gribat krāsot, tad, domāju, ar otiņu un krāsām. Tādās sīpolu mizās, arī jau noteikti, ka var tur visādi aptīt un satīt, bet tā čaumala ir tik liela un iespaidīga, ka tur jau var pasaules karti uzzīmēt.”
Savukārt Emu jau izdēj krāsainas olas. Parasti tumši zaļas, bet dažkārt gadoties arī daudzkrāsaina ola. “Emu dāma gados ir ļoti izteikti tumša ola. Jaunāku mātīšu olām tā čaumala ir drusku gaišāka, tad reizi 12 gados iznāk arī kaut kas tāds.”
