Iepretim Skrundas dzelzceļa stacijai ir neliels uzkalniņš, kur aug priedes. Elmārs Heniņš uzrāpās vienā no priedēm un nofotografēja vilcienus. Meklējot iespējamo rakursu, no kuras ir fotografēts, var nonākt pie sakuplojušas un pieredzes bagātas priedes.
Elmārs Heniņš tobrīd bija 6. klases skolnieks. Laikmeta fiksēšana fotogrāfijā viņam bija pazīstama, jo mamma Antonija Heniņa pērnā gadsimta 30. gados bija viena no retajām profesionālajām fotogrāfēm sievietēm Latvijā. Ar kameru rīkoties bija iemācījies arī tēvs.
Ziņa, ka ļaudis tiek sadzīti vagonos, izplatījās jau 25. martā, bet ešelons ar 1401 cilvēku Skrundas staciju atstāja nākamajā dienā. No šī brīža Elmārs ar tēva fotoaparātu iemūžināja vairākus kadrus. Ziņa, ka tādi ir, tika noklusēta visu padomju laiku. Pirmo reizi fotogrāfijas tika publicētas “Neatkarīgajā Cīņā” 1992. gada 25. martā. Foto vēsturnieks Pēteris Korsaks ir saglabājis digitalizētus negatīvus, sarunās ar autoru uzsvēris, cik iemūžinātie mirkļi bijis drosmīgs un svarīgs solis.
Fotogrāfijās ielūkojoties vērīgāk, vagona logos redzami cilvēki, bet ceļa malā desmitiem pavadītāju. Momentuzņēmumi ļauj arī saskaitīt, ka tālumā aizvijas 32 vagoni. Skrundenieks Valdis Danenbergs ir viens no tiem, kurš atradās kādā no aizbraucošajiem vagoniem. Viņam bija četrarpus gadi, un uz perona viņš bija kopā ar diviem brāļiem un māsu.
Valdis Danenbergs: “25. marta vakarā mūs 4 bērnus, te kaut kur uz perona bijām nostādīti ierindā, un, ja mamma neieradīšoties, tad vienus pašus vedīšot prom, bet tad jau mamma atnāca.”
Pie Skrundas dzelzceļa stacijas jau daudzus gadus atrodas piemiņas vagons muzejs. Pērn ierīkota jauna ekspozīcija, un ir arī Elmāra Heniņa fotogrāfiju stāsts. Jāteic, ka vecāki tobrīd par dēla izdarīto nepriecājās.
Elmāra Heniņa brālis vēsturnieks Arturs Heniņš savā grāmatā “Ventas sakta” atceras, kas notika pēc tam, kad brālis pārnāca mājās. Tā bijusi barga saruna ar tēvu, kurš jautājis, ko viņš tur meklējis un darījis. Atbildēts, ka fotografēja vilcienu, kurā aizvesti klasesbiedri.
Klasesbiedre Vilma no izsūtījuma neatgriezās, bet Herberts dalījies ar savām atmiņām. Latvijas Okupācijas muzejā atzīst, ka nav daudz zināmu fotogrāfiju no deportācijas brīžiem stacijās. Muzejā glabājas Tālivalža Dravnieka fotogrāfija, kurā redzama Kroju ģimene. 25. marta deportāciju fiksējis arī Jānis Indriks un Gunārs Janaitis.
