Karš Ukrainā aktualizējis jautājumu par padomju laika pieminekļiem. Jautājumu, vai beidzot nevajadzētu demontēt Otrā pasaules kara memoriālu, uzdod arī valmierieši. Memoriālā ir apbedījumi - gan padomju karavīru, gan arī civiliedzīvotāju. Attiecībā uz apbedījumiem un kapavietām Latvija turpina pildīt savas starptautiskās saistības. Gluži bez pārmaiņām memoriāls nepaliks.

Valmierā memoriāls tika atklāts 1985.gadā. Te pārapbedīja Otrajā pasaules karā Valmieras apkārtnē ap 600 kritušos padomju karavīrus un arī ap 350 civiliedzīvotājus no dažām kapu vietām. “Tas ir gana ievērojams skaits. un mums ir jārespektē, ka tie ir apbedījumi,” saka arhitekta palīdze Marta Katana.

Tas nozīmē, ka nevar būt runa par šīs vietas likvidēšanu. Ir arī vēl kāds aspekts. Marta Katana: “Memoriāla kompleksam ir vēsturiskās, arhitektoniskās vērtības. Kompleksa autori uzsvēra, ka viņi jau šajā konkursa darbā centās iekļaut nacionālās pamatvērtības.”

Tie ir dažādi simboli, piemēram, galvenajā skulptūrā tā ir Valmieras ģerboņa sašķeltā liepa un citi, kā arī memoriāla kompleksā ir arī iekļauta kompozīcija “Nenovāktā raža”. “Tēlnieki izstāstīja, ka tas viņiem bija veltījums deportētajiem cilvēkiem. Tiem, kas tika izsūtīti vai kādu citu iemeslu pēc bija spiesti pamest savas mājas. Āboli paliek zālē nesalasīti. Viņiem viņu izdevās iekļaut gan šajā konkursa darbā, gan arī realizēt. Tā principā ir pirmā deportācijas upuriem izveidotā piemiņas vieta Latvijā, kura ir izveidota vēl okupācijas laikā,” saka Marta Katana.

Laika zobs gan arī dara savu. Pirms diviem gadiem ar Krievijas vēstniecības finansējumu te notika terašu, kāpņu un kapu uzrakstu atjaunošanas darbi. “Varam uzskatīt arī par savu mazu, diplomātisku uzvaru, ka zināmajiem civiliedzīvotājiem, kas ir šeit apbedīti, ir uzstādītas plāksnes ar vārdiem latviešu valodā,” pauž Valmieras novada domes priekšsēdētāja vietnieks Ričards Gailums.

Šobrīd gan no vēstniecības puses ir klusums, bet lielo teritoriju jau nākas uzturēt pašvaldībai. Marta Katana: “Izstrādājām attīstības koncepciju, kurā skatījāmies, kuras kompleksa daļas var reducēt, samazināt.”

Runājot par ideoloģisko pusi, tad, kā vērtē vēsturnieks Gatis Krūmiņš, tad ir pienācis laiks memoriālu papildināt ar jaunu kontekstu, vēstures faktiem. “Ļoti precīzi ir jāizskaidro šīs lietas, jāieliek konteksts, kas ir Otrais pasaules karš, jāieliek iekšā noteikti ir Latvijas okupācija. Trešais konteksts ir Valmieras sajūtas, ka tā tomēr nebija atbrīvošana, bet atnāca viena okupācijas vara, padzina otru, bet palika. Mums ir jāieliek kaut kādi jauni elementi, lai tiem, kas uzsver šo totalitāro ideoloģiju, lai izslēgtu to, ka viņš nāk un iegūst iedvesmu. Lai tā viņam nav iedvesmas vieta, kur pielūdz savus elkus. Cik te tālu ir Rīga? Rīgā visu aizvāks prom, tagad brauks uz šejieni, lai to izslēgtu. Mums ir jābūt tam gataviem, lai viņi ierauga, ka mēs arī šeit esam ielikuši to citu kontekstu.”

Ričards Gailums: “Arī pašā vārdā ir tas vēstījums ir jāmaina. Esam arī domē uzdevuši informāciju papildināt, lai arī audiogids sniegtu stipri izvērstāku ieskatu par šo vietu, kas ir neviennozīmīgi vērtējama mūsu vēsturē!”

Vidzemes Augstskolā ir iecerēts veikt pētījumu par memoriāla tapšanu, zemtekstiem, kuru tajā ielikuši autori, lai memoriāla kompleksā varētu integrēt arī šo informāciju.