Sveicinu jūs no Vecpiebalgas! Pastkastītē iekritis jaunais laikraksta ,,Cēsu Novada Vēstis” izdevums, 16 lappušu bieza avīze uz neizteiksmīga, iepelēka papīra. Nu jā, nav jau pirmsvēlēšanu reklāmas lapele, ko ievēlēšanas gaidu spārnotie kandidāti var atļauties glancētu, bet gan, kā avīzes virsrakstā minēts, ,,Cēsu novada Centrālās administrācijas izdevums”. Bezmaksas. Kārtas numurs seši. Avīzē rakstiņus ievietojuši dažādu apvienību pārvalžu korespondenti. Īsts kaleidoskops! ,,Priekuļu apvienība”, ,,Amatas apvienība”, ,,Līgatnes apvienība”, utt. Citstarp, protams, arī ,,Vecpiebalgas apvienība”, kurā šobrīd ietilpst bijušā Vecpiebalgas novada pieci pagasti – Ineši, Kaive, Taurene, Dzērbene un Vecpiebalga, un ,,Jaunpiebalgas apvienība” ar Zosēniem un Jaunpiebalgu. Ja atminam ,,Mērnieku laikus”, kur eksistēja tikai divas lielvalstis - Slātava un Čangaliena, tad tagadīt – lai dieviņš nogrābstās! – esam sapinušies pagastos un novados, apvienībās un pārvaldēs, un daudzi galu galā nevairās arī no senā Cēsu rajona nosaukuma, kas pēc būtības gandrīz tas pats tagadējais Cēsu novads vien ir. 

Kad ministrs Zalāns 2009. gadā bīdīja savu reformu, vietējie sprieda, sak, paši pūta, paši sadegs – priekš kam visa tā ambrāža vajadzīga, vai valstij naudas par daudz? Bet kas tevī, nabadziņ, klausīsies? Izdzina savu lielo skaldīšanas ideju cauri, ka nemetas, sazīmēja jaunas kartes, nomainīja visas veidlapas, piešuva jaunas birkas un sasmalcināja Latviju sīkos gabaliņos. Kas tur naudas aizgāja! Un - priekš kam? Kā vārdā? Vienkāršais cilvēks to nesaprata, tāpat kā nebeidz brīnīties, kas notiek un kāpēc tagad, kad puslīdz esam pieraduši pie mazajiem novadiņiem, atkal jāpārtaisa visu pa vecam? Nē, nē, būšot GANDRĪZ kā pa vecam, tikai daudz, daudz labāk! No malas skatoties šķiet, ka maisa to naudas katlu turp un atpakaļ, šķiežas tā, ka sirds aptekas. Piemēru? Mazās lauku skolas sarenovēja, jumtus salika, telpas sapucēja, jaunus sporta laukumus sabūvēja, ceļus visapkārt noasfaltēja un… galu galā likvidēja. Nu stāv par postu un apsmieklu. Labi, ja kāda pašvaldība pamanās skaistajās telpās kaut ko ievietot, kādu interešu centru vai veco ļaužu pansionātu, un spēj to uzturēt. Absurds! 

Kādreiz domāju par izgaisušo patriotismu. Sak, cik gan lieliski mēs savā zemītē dzīvotu, ja tie, kam vara rokā, tiešām būtu ar sirdi un dvēseli par Latviju. Esam taču tik mazi, vienas mērenas lielpilsētas apjomos ietilpstam, kur pietiktu ar krietnu pilsētas galvu un viņa komandu, bet mums nezin cik ministrijas ar nezin cik priekšniekiem, vietniekiem, birojiem, institūtiem, pārvaldēm, komitejām, komisijām un ko tik visu vēl ne. Vienu krievu tirgus tanti, kas nesmuki izrunājusies, spējam izraidīt, kamēr pārējos, kam galvā tā pati vate, integrējam gadu desmitiem un tā arī nekad un nemūžam nepārtaisīsim. Cik līdzekļu prasījusi veselas ministrijas uzturēšana un vai kāds no īpašo uzdevumu ministriem sabiedrības integrācijas lietās (Nils Muižnieks, Ainars Latkovskis, Oskars Kastēns) tagad slikti dzīvo, jo nav spējuši neko nozīmīgu lietas labā panākt? Un viņu vadītās ministrijas ierēdņi? Viss vietnieku-padomnieku bars? Kur palikuši ideāli, drosme, principi? Kur tādi vīri kā jaunlatvietis Atis Kronvalds ar pārliecību, ka ,,nav priekš latvieša augstāka goda un svētākas laimības, kā tikai par savas tēvzemes labklāšanu gādāt, par savas mazās, novārdzinātās tautas atspirgšanu rūpēties, par tēvu valodas izplaukšanu dzīvē un skolā sviedrus netaupīt un tādā garā līdz ar savu tautu celties, stāvēt un cīnīties līdz pēdējam asins pilienam"? 

Tagadējais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs pagājušā gada 1. jūlijā sabiedrībai skaidrojis: ,,Šodien 119 pašvaldību vietā Latvijas karti iekrāso 43 pašvaldības. Tas ir ļoti nozīmīgs solis uz priekšu Latvijas daudz straujākā attīstībā un izaugsmē. Šobrīd mēs dzīvojam tādā laikmetā, kur, tikai kopā liekot spēkus un sadarbojoties, mēs varam izdarīt vairāk. Liekot kopā prātus un prasmes, idejas un resursus mēs daudz sekmīgāk varēsim nodrošināt tādu pārvaldību, kuras centrā ir cilvēks un tādu pārvaldību, lai nodrošinātu pēc iespējas kvalitatīvākus pakalpojumus iedzīvotājiem neatkarīgi no dzīvesvietas. Reformas galvenais mērķis ir izveidot ekonomiski daudz attīstītākas pašvaldības, kuras spēj sniegt iedzīvotājiem pakalpojumus salīdzināmā kvalitātē. Tas ir nozīmīgs solis uz priekšu, lai apvienotu resursus un spēkus, tādējādi veidojot pašvaldības kā spēcīgu sociālekonomisku vienību, kas spēj daudz aktīvāk un labāk piesaistīt investīcijas, attīstīt uzņēmējdarbību un nodrošināt daudz labākus dzīves apstākļus iedzīvotājiem.”

Negribas allažiņ piesaukt padomju laikus, kurus cienījamais Toms nav pat pieredzējis, bet šīs tukšās frāzes un skanīgie saukļi kaut kā grūti sagremojas. Nezinu, ko šobrīd dara bijušais ministrs Zalāns, kurš izsita cauri iepriekšējo reformu. Gan jau, ka bīda kādu biznesu, naktīs mierīgi guļ un lūko sekmīgi iekļauties kādā no jaunajiem administratīvi teritoriālajiem veidojumiem. Papētīju internetā. Nu ja, nu ja. Biznesmenis Zalāns. Bizneso un spriež no malas, ka ,,politiskā vide nokritusies tiktāl, ka politiķiem ir niecīga nozīme tajā, kas reāli notiek un kā tiek pārvaldīta sabiedrība.” Pazīmes esot bijušas jau sen. Tagad iezīmējoties spilgti – ierēdņi, funkcionāri, birokrātiskā mašinērija esot tas, kas pārvalda valsti. ,,Kuģis uzņēmis kursu ierēdnieciskā planktona vadībā. Ierēdņi strādā ar pašizdomātām sabiedrības vajadzībām, pat nepainteresējoties, kādas ir faktiski nepieciešamās, un politiskie spēki, kas parādās viens, otrs, trešais, nepārvalda situāciju.” (https://www.la.lv/runataji-mums-pa-visiem-sturiem) 

Nu traki gan. Un ko nu? Kurš pateiks, ka abas novadu reformas patiesībā bijušas domātas tikai un vienīgi naudas kāšanai? 

Tiem, kas pa augšu, jau parasti vieglāk piemēroties visādiem pārkārtojumiem. Vecs latviešu sakāmvārds – kam kauna nav, tas badu nemirst. Kaut reizēm šķiet, ka tomēr ir pie bada, ja jau valsts labi apmaksātā deputāta amatā obligāti jāievelk sev līdzi šofera dēls vai brūtes māsa, vai jāblēdās ar auto stāvvietu kartiņām. 

Eh, nu jau par daudz aizrāvos un iekāpu tēmā, kur labāk nebradāt, ja negribi noslīkt dubļos. Griežam ilksis atpaļ. Uz Vecpiebalgu – vietu, kur Piebalgas vēsture un jaunākie laiki saaužas visciešāk. Palūkosimies, kādas reformas šeit pieredzētas, un palūkosim, kur mēs tagad esam.

Pēc Otrā pasaules kara Vecpiebalgas pagastā izveidoja Vecpiebalgas, Alauksta, Inešu un Jaudzumu (no 1946. gada – Leimaņu) ciemus, bet pašu pagastu 1949. gadā likvidēja. Vecpiebalgā izveidoja lauku ciematu, kuram 1954. gadā pievienoja Alauksta ciemu. Dažādu pārkārtojumu rezultātā bijusī Vecpiebalgas pagasta dienvidaustrumu daļa tika iekļauta tagadējā Inešu pagastā, dienvidrietumu daļa tagadējā Kaives pagastā, dažas ziemeļaustrumu gala mājas pārtapa par Zosēnu pagasta mājām, savukārt Vecpiebalgai pievienoja bijušā Veļķu pagasta rietumu stūri. Kam tas viss bija vajadzīgs, neviens vairs nepateiks. 1990. gadā, sākoties Atmodai, Vecpiebalgas ciemu atkal pārveidoja par pagastu. Rajona centrs kā bijis, tā palika Cēsis. Šeit vismaz kaut kas patriotisks samanāms. Pagasta vārds krievu laikos jau bija izzudis no latvieša leksikas, nu tas atgriezās. Un mēs ticējām, ai, kā ticējām gaišajai nākotnei īstenu, gudru, lojālu savas valsts vīru un sievu vadībā! 

Zalāna administratīvi teritoriālā reforma noteica piecu pagastu, tai skaitā Vecpiebalgas (vēl arī Taurenes, Dzērbenes, Kaives un Inešu) apvienošanos zem vienota Vecpiebalgas novada karoga. Stīvēšanās un rīvēšanās gāja vaļā augstos toņos, taču ko tu stipram padarīsi? Samierinājāmies, pielāgojāmies, iedzīvojāmies, pieradām. Līdz pirms gada – bāc! Atkal jāpārtaisa visi papīri, jāpārcilā krēsli, jāpārkārto saimniekošana. Atgriežamies Cēsu rajonā, nē, piedodiet, novadā, un nu jau atkal esam Vecpiebalgas pagasts. Maziņš. Knapi pusotrs tūkstotis iedzīvotāju. Viens no… ui, precīzi nepateikšu, cik pagastiņiem zem lielā Cēsu novada jumta. Mūs, visus mazos, nu apspīd viens un tas pats saules stars – Cēsu priekšniecības labvēlība. Nē, skaļi par to nerunāsim, jo šādos apstākļos, ja negribi iekrist nežēlastībā, labāk mazāk izpausties. Jo visiem tāpat nepietiks. Nekad nav pieticis, bet tagad tiešām – nepietiks. Tāda ir realitāte, prasi, kam gribi. ,,Budžets ir apgriezts, neko jaunu vairs necelsim, jālūko, kā vispār savilkt galus,” uzrunātie nozaru vadītāji žēlojas. ,,Tikai publiski vārdā gan nesauc,” piekodina. 

Kā nu ir? Labāk vai sliktāk? Kad man šo jautā, parasti cenšos izvairīties no atbildes. Jo Vecpiebalga bija, ir un būs skaista, tāpat kā nekad nevar būt līdz galam gatava. Tomēr, aptaujājot cilvēkus, aina nerādās spoža. Reāls piemērs. Vētra, kas smagi skāra Kārļa Skalbes ,,Saulrietus”, plosījās jūnija vidū (par to rakstīju vienā no savām pirmajām vēstulēm). Apmeklējot ,,Saulrietus” pirms nedēļas, nācās secināt, ka pusotra mēneša laikā apkārtnē nekas nav mainījies – postaža, krustu šķērsu sagāzti milzu koki, bēdu ieleja, vienu vārdu sakot. ,,Ja būtu vecie laiki, nešaubos, ka palīdzība sekotu nekavējoši, bet tagad, kamēr visi iesniegumi un papīri iziet garos administratīvi pareizos ceļus, nekas vairs nenotiek ātri. Uz muzeju taču brauc cilvēki no malu malām! Nu kā mēs tādā paskatā varam rādīties ciemiņiem?!” uztraucās kāda vietējā muzeja apmeklētāja. Jautājumu par to, vai labāk vai sliktāk, ar lūgumu pamatot viedokli, uzdevu ļaudīm FB lapā ,,Vecpiebalga savējiem”. No atbildēm redzams, ka galvenā sāpe ir par nesakārtotiem ceļiem, neizpļautām grāvmalām. Godīgi sakot, šai ziņā gan nekas daudz nav mainījies – i pirms reformas bija tādas problēmas, i tagad ir. Pie tam, cik saprotams, par ceļu kvalitāti atbild pašu apvienību pārvaldes, tāpēc reformu pie vainas neturēsim.

Protams, ka viss ir sarežģīti un ne jau mums, ierindas ļautiņiem, to saprast. Bet gribētos. Ļoti gribētos, lai ,,varas vīri, kam spēks rokā”, biežāk mums skaidrotu savas izvēles, vairāk tiktos ar cilvēkiem, aprunātos. Tagad, kad valdīšana Cēsīs, kā minējuši daži atbildētāji, jūtamies kā bārenīši, viss grozās tikai par un ap novada galveno pilsētu. Vai tās ir tikai sajūtas, vai tiešām tā ir? Baumo dažādi. Naudas esot ,,apgrieztas”, projektus vairs neatbalstot, ja tomēr, tad saskaņošanā tiekot uzspiesta cēsinieku griba. Ierēdņu baru solījušies samazināt, bet diezin vai ir izdevies. ,,Es gan ceru, ka sūdzības tiks ievērotas vairāk nekā pirms tam,” raksta kāda piebaldziete. Pozitīvs cilvēks. 

Ja nopietni, tad grūti spriest, vai, runājot par jauno pārformēšanos, tikai īsteni latviskais ,,viss ir slikti” strādā, vai tiešām kļuvis sliktāk? Novada avīzē piedāvāts shematisks aizvadītajā gadā paveikto darbu pārskats. Plašāks atrodams interneta vietnē www.cesis.lv. Izpētiet un seciniet paši! 

,,Ja nu kaut kāda cerība pastāv, tad Piebalgai tā iemiesojas prezidenta ierosinātajā Vēsturisko zemju likumā,” man teica vietējā kultūras darbiniece. ,,Šā likuma jēga ir radīt priekšnoteikumus, lai nākamajām paaudzēm būtu pieejama latviskuma daudzveidība un kultūrvēsturiskā vide latviešu vēsturiskajās zemēs un mazajās kultūrtelpās vismaz tādā pašā apjomā, kādā tā ir pieejama mums. Tas ir nepieciešams, lai mēs kā kultūras nācija varētu pastāvēt cauri gadsimtiem visā savā daudzveidībā,” izsludinot Latviešu vēsturisko zemju likumu, paziņoja tā idejas autors un likumprojekta iesniedzējs – Valsts prezidents Egils Levits. Likuma 1. pielikumā ir noteikta katra Latvijas pagasta un pilsētas piederība kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm – Kurzemei, Latgalei, Sēlijai, Vidzemei un Zemgalei. Atsevišķi izcelta galvaspilsēta Rīga kā Baltijas mēroga metropole un vēsturiska Vidzemes daļa, kurai ir sava īpaša identitāte un vēsturiskā savdabība. Izdalītas arī mazākas lokālās kultūrtelpas atbilstoši Nemateriālā kultūras mantojuma likumā noteiktajam – Lībiešu krasts, Suitu novads, Lejaskurzeme, Malēnija un Piebalga. Vai Piebalgai tiešām ir iemesls justies īpašai un pasargātai jaunizveidotā novada ietvaros? Cerēsim.